sestdiena, 2011. gada 19. marts

par daudz

Šis būs nakts ieraksts (pirmais bloga vēsturē, manuprāt).
Ir sācies brīvlaiks, kas ir vienkārši superīgi. Tagad centīšos atgūt savu miegu, kaut gan, skatoties pēc šīs nakts, tas diez vai izdosies. Pašlaik esmu pie krustmātes, pa dienu bija arī mamma ar brāli. Pilna māja, bet man patika. Krustmāte ar mammu dzēra šampīšus, man tika fizz, pēc tam viņas aizgāja vēl pakaļ vienam. Maz jau mammai bija pālis, haha. Smējos par viņu.
Uz 2 stundiņām pastaigājos arī ar Aneti. Viņa mani pārsteidza, bet tas pieder pie lietas. Nezinu, ko bez viņas darītu. Šodiena to lieliski parādīja.

Atkal ir smags periods emocionālajā ziņā. Viss, kas notiek ģimenē. Tas, kas notiek ar brāli. Ir grūti par to domāt, kur nu vēl runāt. Redzot to, kas viņam tiek nodarīts, domājot tās domas, kuras man ir galvā jūtos kā slikta lielā māsa. Bet es cenšos, ārprāts, kā cenšos būt laba māsa. Dažbrīd man tas sanāk, dažbrīd nē. Viņam vajag, lai sanāk, tāpēc es arī centīšos.

Arī viņš mani satrieca. Tāda dīvaina sajūta, kad no tavas dzīves aiziet kāds ļoti, ļoti svarīgs cilvēks, bet es neko nevaru darīt, lai to mainītu. Viņš, acīmredzot, savu izvēli ir jau izdarījis. Tālāk būs dīvaini. Jā, labi, mēs neesam tikušies 3-4 mēnešus, bet sirsniņā man viņš ir bijis vienmēr. Būs vienmēr. Tāpat kā domās. Pēdējā laikā viņš bija biežs viesis manās pirms-gulētiešanas domās. Un tagad viņš tā vienkārši ņem un pasaka, ka tā būs labāk. Netaisni. Varbūt viņam ir taisnība, un viņam man nav jāatskaitās par šo visu, bet, nezinu kāpēc, man liekas, ka viņam tā nevajadzētu darīt. Viņš man pietrūks. Jau pietrūkst. Tik dīvaini, ka vairs nevarēšu viņam vienkārši uzrakstīt vai pazvanīt. Mīļš man. Ehh.

2 komentāri:

Laura teica...

Būs labi! Pasmaidi. Turies, es par Tevi!

Ieva teica...

Paldies