domu domas

Ar šo ierakstu es aptuveni centīšos jums paskaidrot, kādas emocijas un domas manī risinājās visas iepriekšējās nedēļas un šo dienu laikā. Tātad, lielākais vasaras piedzīvojums, proti, Fusion nometne nu ir pagājis, bet šī nometne pavisam noteikti atstās diezgan paliekošas pēdas visā manā turpmākajā dzīvē.

Notikumi

Nometnes lielākā daļa pagāja dziedot. Nu labi, gandrīz visa diena pagāja dziedot, kā rezultātā pēc koncerta man balss vienkārši nebija. Joprojām nevaru padziedāt tā, kā varbūt gribētos, jo balssaites ir pārpūlētas. Viena no mīļākajām dienas daļām bija vakara meetingi, jo tajos mēs parasti apskatījām tās dienas fotogrāfijas, nodziedājām kādu dziesmu, un kāds no vadītājiem pastāstīja kādu tiešām satriecošu stāstu no savas dzīves. Tieši šie stāsti bieži lika man aizdomāties ne pa jokam, pat tā, ka no domu pārpilnības nevarēju iemigt (bet ja tu nebiji gulējis, tu nebiji lietojams). Vēl man ļoti patika spēļu laiki, kad visi nometnieki spēlēja kādu tiešām interesantu spēli, kura parasti tāaaa uzsita to kopības sajūtu. Dienas grafiks bija šāds - 9os brokastis, rīta meeting, workshop, choir, pusdienas, free time (vai arī banda mēģinājumi, kā kuro reizi), choir, vakariņas, vakara meeting, mazās grupiņas, un 11os jābūt gultā (šo daļu reti kurš pildīja). Man ļoti patika kora mēģinājumi. Arī man tika uzticēta viena dziesma, kuru man bija jādiriģē. Stāvot priekšā ~ 60 cilvēkiem, cenšoties viņiem iemācīt dziesmu (starp citu Lady Gaga - Just Dance :D) un saprotot, ka skan tiešām lieliski, tevi pārņem tāds lepnums par sevi!

Bet, manuprāt, pati, pati mīļākā dienas daļa man bija mazo grupiņu sanāksmes. Meitenes, ar kurām es biju kopā mazajā grupiņā, ir vieni no foršākajiem cilvēkiem, kādus ir nācies sastapt. Mēs runājām gan par, gan ne pa tēmu, un es zinu, ka viss, ko viņām stāstīju paliks pie viņām, tāpat kā tas, ko viņas stāstīja man paliks tikai pie manis, un neviens cits to nekad neuzzinās. Pēdējais vakars (labirints) vispār pārspēja visus iepriekšējos, jo mēs vienkārši kopistiski raudājām. Roku uz sirds liekot varu teikt, ka tā man nekad nebija bijis. 6 meitenes sēž un raud. EMO :D Notikumi bija daudz, visas iešanas uz veikaliem, spēļu spēlēšanas, runāšanas utt. nemaz nav iespējams tā uzskaitīt un atstāstīt. Tas bija jāizdzīvo, lai saprastu.

Sajūtas

Šī nometne ir ļoti mainījusi manus uzskatus un domāšanu ne tikai par kristiešiem un kristietību kā tādu, bet arī par sevi un to, kā es dzīvoju. Ir tik neeenormāli forša sajūta, kad tev vienkārši pienāk klāt un pajautā, vai viss ir kārtībā, kā tev iet vai arī vienkārši pasaka, ka esi malacis. Nometnē es jutu to, ka par mani rūpējas. Tiešā šī vārda nozīmē. Rūpējas, lai man būtu labi, lai es nebūtu viena, lai man būtu, ko darīt un lai es justos mīlēta un vajadzīga. To piepildījumu, ko sniedz kopīgie kora mēģinājumi un sarunas, nemaz nevar aprakstīt. Es jutos tiešām piepildīta ar labām sajūtām un labām domām. Nebija neviena sliktas domas, piemēram, kā tas un tas uzvedas, kas viņam/viņai mugurā utt. Bija tikai labais. Un kad tu nedēļu padzīvo kopā ar labiem, atvērtiem un visādā citādā ziņā superīgiem cilvēkiem, tu pats tāds kļūsti. Gribās viņiem līdzināties. Tad tas bija neapzināti, tagad jau apzināti. Ja godīgi, nevienu reizi nebija tā, ka izmisīgi vēlējos būt mājās, jo Fusion man bija kā mājas, kā ģimene. Atkalredzēšanās prieks, ieraugot pagājušajā gadā iepazītus cilvēus, apskāviena ciešums un mīļums.. Prieks, par jauniem draugiem. Prieks, ka citi redz to labo, kas katrā ir, nevis slikto, ko parasti citi tev saka. Un skumjas par to, ka ir jāšķiras. Lielu daļu no cilvēkiem man būs iespējams satikt tikai nākamgad, nākamajā Fusion nometnē, lielu daļu man ir iespējams satikt, varbūt nedaudz papūloties, bet ir iespējams, un par to es esmu ļoti pateicīga. Nometne mani ir mainījusi uz labo pusi. Dažādas baumas, citu aprunāšana utt. man vairs nesniedz tādu baudījumu un gandarījumu kā agrāk, kad es varēju pateikt - es nu gan tā nekad nedarīšu, kā tā vispār var un bla, bla, bla. Tagad es saprotu, ka no tā nav nekāda jēga. Protams, ir interesanti paklausīties, ko tev pastāsta, bet man vairs nav vajadzība ko tādu pašai stāstīt, lielīties vai ko citu. Vienkārši ir tāda forša sajūta, kad liekas, ka viss ir labs un jauks. hah. Un to saku es :D

Šie teikumi nekādā saprotamā veidā nespēj atspoguļot to, kā es jutos nometnes laikā un kā jūtos tagad, but I did my best.

Nobeigumā viens citāts, kas man ir visdziļāk iespiedies atmiņā no labirinta, un viens, ko izlasīju, un kas lika padomāt. Jauku dienu visiem, smaidam :)

"Tu nevari izmainīt pagātni, bet tu vienmēr vari sākt no jauna."

&

"It doesn’t matter what mistakes you’ve made. It doesn’t matter how you’ve been hurt. It doesn’t matter whether you believe in God, hate Him, or love Him. He loves you."