piektdiena, 2011. gada 30. septembris

should have said

... un atkal izņemu telefonu no somas, cerībā, ka varbūt tomēr būs īsziņa, zvans. Bet nekā. Atkal un atkal pārbaudu vēstules, cerībā, ka varbūt. Bet nekā. Vispār. Ne ziņas. Tukšums.
Atsaucu atmiņā visas tikšanās, visas it kā nenozīmīgās lietas, kas pārrunātas, pieskārienus, apskāvienus un domāju, domāju, domāju. Brīžiem liekas, ka galva uzspārgs no domu pārpilnības. Ha, kā tad, tas būtu pārāk vienkārši.

Es jūtos tik nevērta. It kā es nebūtu nekas. Es jūtos apmaldījusies pati sevī un situācijā kā tādā. Es nezinu, ko domāt, ko darīt. Zvanīt, runāt, aiziet, noslēgties, izlikt visu uz klavieru taustiņiem, raudāt, plēst, bļaut, smieties, pārdzīvot, priecāties vai vienkārši skumt? Vai varbūt izlikties, ka man viss ir vienalga? Gaidīt? Jā, esmu spiesta gaidīt, bet šoreiz mans moto "Laiks visu rādīs" te neiederās. Jo man vajag saprast tagad. Man vajag atgūt to sirdsmieru, kas man bija. To dzīvesprieku un apziņu, ka viss ir lieliski un tik labi, cik vien iespējams. Bet kā? Nezinu.

Nav komentāru: