laikam šī vasara tomēr nav nolemta PILNĪGAI iznīcībai un garlaicībai. šodienu, piemēram, es pavadīju superīgi, es pat neatceros, kad esmu jutusies tik labi. daudz smējos un dusmojos, jo dažs labs samainīja visus manus numurus vietā, tā ka es tagad nezinu, kurš nr. ir kuram. :D
tagad man ir slinkums rakstīt, uzrakstīšu citu dienu, garastāvoklis PĀRĀK labs un tulīt atkal jāiet prom. lai jums jauks vakars. buča.
ceturtdiena, 2010. gada 29. jūlijs
otrdiena, 2010. gada 27. jūlijs
Cranberries - Zombie.mp3
starp mums bija viens cilvēks. VIENS. un es pat nespēju uz viņu paskatīties. bet, protams, vieglāk jau ir izlikties, ka nekas, NEKAS, nav noticis. bullshit.
how did I get here?
new choices
so many choices
kā var izvarotājiem un slepkavām ļaut dzīvot mierīgu, piepildītu dzīvi, tos pat neievērojot, bet laupīt to mazam zēnam? kāpēc viņi var nodzīvot līdz sirmam vecumam, bet bērnam ir atvēlēti vien pāris, mokpilni gadi? KUR IR TAISNĪBA?
how did I get here?
new choices
so many choices
kā var izvarotājiem un slepkavām ļaut dzīvot mierīgu, piepildītu dzīvi, tos pat neievērojot, bet laupīt to mazam zēnam? kāpēc viņi var nodzīvot līdz sirmam vecumam, bet bērnam ir atvēlēti vien pāris, mokpilni gadi? KUR IR TAISNĪBA?
pirmdiena, 2010. gada 26. jūlijs
svētdiena, 2010. gada 25. jūlijs
I got a magic in me
skan šī dziesma, kuru pavisam nejauši atradu, tomēr tā uzreiz paceļ garastāvokli!
tātad, vakar atbraucām pie Kikenes, pasvinējām viņas v/d. kad atbrauca pārējie radi, 'jaunatne', kā mēs sevi nodēvējām, sāka spēlēt volejbolu. izcepām šašliku, paēdām un izdomājām iet uz jūrmalu 'uzspēlēt volejbolu'. tā kā man jau no paša sākuma nepatika doma par volejbolu, bet es šausmīgi gribēju peldēt, tad nu no sākuma doma bija, ka es iešu peldēt, kamēr pārējie spēlēs volejbolu. beigu beigās iznāca, ka mēs visi gājām peldēt, citi pat ar visām drēbēm. no sākuma jau viss kārtībā, jau ejot redzam, ka sāk palikt aizdomīgi tumši mākoņi. nonākot pie jūras, secinam, ka, ieejot - pa kreisi, viss ir nereāli tumšs un draudīgs. sāk parādīties zibens un pērkons. bet mums vienalga, mēs no laukiem un ejam ūdenī iekšā. no sākuma zibens bija tālu jūrā, bet vēlāk sāka nākt arvien tuvāk mums. un tad sākās. sacēlās vējš, parādījās lieli, lieli viļņi. bija auksts. un tad sākās lietus un vēl lielāks vējš. pirms tam jau bijām paņēmuši volejbola bumbu un spēlējām ūdenī, bet kad sacēlās lielais vējš, bumba aizlidoja. es jau skrēju-peldēju pakaļ. tad pi
evienojās Krista. es peldēju cik vien ātri varēju, un bumba visu laiku bija burtiski 50cm man priekšā. es vienkārši nebiju spējīga to aizsniegt. kamēr es centos pieskarties bumbai, vējš bija iegrozījies tā, ka viļņi bija nevis kā parasti - uz krastu, bet gan no kreisās uz labo pusi, tieši man sānos. tas bija ārprātīgi. vienu brīdi man patiešām sametās bail, jo es māku peldēt, bet neesmu tik laba peldētāja, lai galvotu, ka nenoslīkšu. sākās krusa, visas mantas bija pilnas ar smiltīm. uzģērbām nu jau slapjās drēbes un ātri gājām prom. ņemot vērā, ka zibens laikā nevar skriet, ja nevēlamies izcepties. krusa bija tik sāpīga, ka man vēl joprojām sāp mugura. tāda sajūta, ka pastarā diena klāt. kad tikām ārā no piejūrmalas zonas, uz normālu asfaltētu ceļu, sākām lēkāt pa peļķēm un pilnā balsī bļaut wuhuūuu no sajūsmas. dievelīgi. jutos tik brīvi, tas bija neaizmirstami. ejot mājās, es sāku māt visiem, kas b
rauca mums garām. vienā brīdi garām brauca busiņš, un es, protams, pamāju arī tam, bet laikam izrādījās, ka tas bija satiksmes busiņš, un šoferis padomāja, ka mēs gribam iekāpt. visi mājām ar roku, lai brauc prom, un tad viņš beidzot saprata. :D lieki piebilst, ka viss kas mums bija mugurā, kā arī tas, kas bija līdz bija cauri slapjš. tomēr tas bija tā vērts. kad pārgājām mājās, izgriezām drēbes, pārģērbāmies un gājām ārā pie vecākiem, lai turpinātu ēšanu, nogaidītu, kad pāries lietus un fočētos. uzņēmām daudzas bildes, dažas no tām var redzēt manā albumā. protams, ir vēl neskaitāmas ķēm-bildes, kur sejas, rokas un visas pārējās ekstremitātes ir tādās pozās, ka pat Kamasutras autoram būtu ko pamācīties. :D
vakarā gājām uz jūru, sīkāk nestāstīšu, jo tas bija anormāli apkaunojoši, bet smieklīgi un bailīgi reizē.
tāda bija vakardiena
šodien, mēs kārtīgi izgulējāmies, aizgājām uz New Yorker, sapirkām Kikenei drēbes, pārnācām mājās, paēdām un gājām fočēties. atkal. :D
man arī būs jāiegādājas tādi forši legingi. baigi ērti, ziniet. :D
rīt jābrauc uz pasu nodaļu, beidzot ir jāuztaisa jauna pase. jau ~ mēnesi esmu bez pases.
tagad publicēšu pāris bildes un skatīšos filmu.
eu, garš ieraksts. yeah.
draugos ieliku tikai vienu bildi no visas dienas :D
tātad, vakar atbraucām pie Kikenes, pasvinējām viņas v/d. kad atbrauca pārējie radi, 'jaunatne', kā mēs sevi nodēvējām, sāka spēlēt volejbolu. izcepām šašliku, paēdām un izdomājām iet uz jūrmalu 'uzspēlēt volejbolu'. tā kā man jau no paša sākuma nepatika doma par volejbolu, bet es šausmīgi gribēju peldēt, tad nu no sākuma doma bija, ka es iešu peldēt, kamēr pārējie spēlēs volejbolu. beigu beigās iznāca, ka mēs visi gājām peldēt, citi pat ar visām drēbēm. no sākuma jau viss kārtībā, jau ejot redzam, ka sāk palikt aizdomīgi tumši mākoņi. nonākot pie jūras, secinam, ka, ieejot - pa kreisi, viss ir nereāli tumšs un draudīgs. sāk parādīties zibens un pērkons. bet mums vienalga, mēs no laukiem un ejam ūdenī iekšā. no sākuma zibens bija tālu jūrā, bet vēlāk sāka nākt arvien tuvāk mums. un tad sākās. sacēlās vējš, parādījās lieli, lieli viļņi. bija auksts. un tad sākās lietus un vēl lielāks vējš. pirms tam jau bijām paņēmuši volejbola bumbu un spēlējām ūdenī, bet kad sacēlās lielais vējš, bumba aizlidoja. es jau skrēju-peldēju pakaļ. tad pi
evienojās Krista. es peldēju cik vien ātri varēju, un bumba visu laiku bija burtiski 50cm man priekšā. es vienkārši nebiju spējīga to aizsniegt. kamēr es centos pieskarties bumbai, vējš bija iegrozījies tā, ka viļņi bija nevis kā parasti - uz krastu, bet gan no kreisās uz labo pusi, tieši man sānos. tas bija ārprātīgi. vienu brīdi man patiešām sametās bail, jo es māku peldēt, bet neesmu tik laba peldētāja, lai galvotu, ka nenoslīkšu. sākās krusa, visas mantas bija pilnas ar smiltīm. uzģērbām nu jau slapjās drēbes un ātri gājām prom. ņemot vērā, ka zibens laikā nevar skriet, ja nevēlamies izcepties. krusa bija tik sāpīga, ka man vēl joprojām sāp mugura. tāda sajūta, ka pastarā diena klāt. kad tikām ārā no piejūrmalas zonas, uz normālu asfaltētu ceļu, sākām lēkāt pa peļķēm un pilnā balsī bļaut wuhuūuu no sajūsmas. dievelīgi. jutos tik brīvi, tas bija neaizmirstami. ejot mājās, es sāku māt visiem, kas b
rauca mums garām. vienā brīdi garām brauca busiņš, un es, protams, pamāju arī tam, bet laikam izrādījās, ka tas bija satiksmes busiņš, un šoferis padomāja, ka mēs gribam iekāpt. visi mājām ar roku, lai brauc prom, un tad viņš beidzot saprata. :D lieki piebilst, ka viss kas mums bija mugurā, kā arī tas, kas bija līdz bija cauri slapjš. tomēr tas bija tā vērts. kad pārgājām mājās, izgriezām drēbes, pārģērbāmies un gājām ārā pie vecākiem, lai turpinātu ēšanu, nogaidītu, kad pāries lietus un fočētos. uzņēmām daudzas bildes, dažas no tām var redzēt manā albumā. protams, ir vēl neskaitāmas ķēm-bildes, kur sejas, rokas un visas pārējās ekstremitātes ir tādās pozās, ka pat Kamasutras autoram būtu ko pamācīties. :Dvakarā gājām uz jūru, sīkāk nestāstīšu, jo tas bija anormāli apkaunojoši, bet smieklīgi un bailīgi reizē.
tāda bija vakardiena
šodien, mēs kārtīgi izgulējāmies, aizgājām uz New Yorker, sapirkām Kikenei drēbes, pārnācām mājās, paēdām un gājām fočēties. atkal. :D
man arī būs jāiegādājas tādi forši legingi. baigi ērti, ziniet. :D
rīt jābrauc uz pasu nodaļu, beidzot ir jāuztaisa jauna pase. jau ~ mēnesi esmu bez pases.
tagad publicēšu pāris bildes un skatīšos filmu.
eu, garš ieraksts. yeah.
draugos ieliku tikai vienu bildi no visas dienas :D
piektdiena, 2010. gada 23. jūlijs
vakardiena
dažreiz es nevar vien beigt brīnīties, cik dumja esmu. ES visu sabojāju, ES atraidīju, ES noraidīju, ES neatbildēju. bet tanī pašā laikā ES esmu tā, kura turpina muļķīgi sapņot. piemēram, tikko es pieķēru (un šoreiz tiešām pieķēru, šīs domas nāca neapdomāti) sevi domājot, ka, par cik ir sākusies melleņu sezona, mēs varēt aizbraukt pēc tām, un pēc tam tās ēst kopā ar pienu un cukuru, sēdēt un runāties. es pat izdomāju kur un par ko. parasti man šādas domas uzmācas tikai vakarā. zinu, ka vēlāk šausmināšos par šādām muļķīgām iedomām (ko es tagad arī daru).
vasarai sākoties, es domāju - jā, šī būs mana vasara, viss būs citādi. būs daudz sarunas, daudz smieklu, daudzas tikšanās. būs prieks. un ko tur liegties - jūnijs tāds tiešām bija. bet tad viss mainījās, un tagad ir tik stulbi, ka es pat vairs nejūtos iederīga. tiek apspriestas tēmas, par kurām es neko nezinu, notikumi, kuros es neesmu piedalījusies un tiek smiets par jokiem, kurus es nesaprotu, jo gluži vienkārši neviens mani tur negribēja redzēt. tas vien jau parāda 'manu vietu'. tāpat kā tas, ka es pat neko nevaru uzrakstīt, kad tas jau tiek izsmiets un pārvērsts par joku, pat neaizdomājoties, ka mani tajā brīdī nomāc kaut kas daudz svarīgāks par muļķīgu, tiešām muļķīgu saraksti. es nezinu, varbūt esmu izaugusi, bet tas, kas man agrāk likās smieklīgi, tagad liekas muļķīgi. man tur vairs nav vietas.
un vienīgais, ko es šobrīd varu darīt ir aizmirsties labā grāmatā un cerēt, ka [..] visi paliks kur tiem jāpaliek [..]. kaut nu šis tiešām būtu tas pagrieziena punkts, kas man ir nepieciešams, lai beidzot arī man viss nokārtotos.
rakstīts vakar ap 12 naktī.
es zinu, ka jums noteikti jau ir apnicis, ka bez maz vai katrā ierakstā žēlojos par to, cik slikti man ir un cik neiederīga jūtos, bet tā patiešām ir.
galu galā, es taču nemāku jokot un esmu dīvaina.
nu ja, ko tu tādai dīvainei padarīsi.
pirmo reizi skaidri zinu, ko gribu attiecībā uz skolu un tām lietām. kaut nu tas piepildītos.
vismaz pluss ir tāds, ka Aigars arī drīz atkal būs mājās, iespējams, uz 'visiem laikiem'. plāni jau ir grandiozi un es būšu nereāli priecīga, ja kaut viens no tiem piepildīsies. tas būtu tik forši.
mašīnai arī ir potenciālais pircējs.
ar mammu beidzot ir +/- labas (nevis normālas kā parasti) attiecības, kas mani priecē.
šorīt bija tik nereāli foršs negaiss. nu vienkārši ahhhh. pamodos pirms sešiem, visa istaba bija oranža. tiešām oranža. pēc tam uz pāris minūtēm iesnaudos, un kad atvēru acis, istaba bija drūmi pelēcīga. un tad tik sākās. zibens, pērkons, lietus. kā es mīlu šādu laiku. vāh.
nu jā. laikam jābeidz. hih.
jauku dienu.
xx
vasarai sākoties, es domāju - jā, šī būs mana vasara, viss būs citādi. būs daudz sarunas, daudz smieklu, daudzas tikšanās. būs prieks. un ko tur liegties - jūnijs tāds tiešām bija. bet tad viss mainījās, un tagad ir tik stulbi, ka es pat vairs nejūtos iederīga. tiek apspriestas tēmas, par kurām es neko nezinu, notikumi, kuros es neesmu piedalījusies un tiek smiets par jokiem, kurus es nesaprotu, jo gluži vienkārši neviens mani tur negribēja redzēt. tas vien jau parāda 'manu vietu'. tāpat kā tas, ka es pat neko nevaru uzrakstīt, kad tas jau tiek izsmiets un pārvērsts par joku, pat neaizdomājoties, ka mani tajā brīdī nomāc kaut kas daudz svarīgāks par muļķīgu, tiešām muļķīgu saraksti. es nezinu, varbūt esmu izaugusi, bet tas, kas man agrāk likās smieklīgi, tagad liekas muļķīgi. man tur vairs nav vietas.
un vienīgais, ko es šobrīd varu darīt ir aizmirsties labā grāmatā un cerēt, ka [..] visi paliks kur tiem jāpaliek [..]. kaut nu šis tiešām būtu tas pagrieziena punkts, kas man ir nepieciešams, lai beidzot arī man viss nokārtotos.
rakstīts vakar ap 12 naktī.
es zinu, ka jums noteikti jau ir apnicis, ka bez maz vai katrā ierakstā žēlojos par to, cik slikti man ir un cik neiederīga jūtos, bet tā patiešām ir.
galu galā, es taču nemāku jokot un esmu dīvaina.
nu ja, ko tu tādai dīvainei padarīsi.
pirmo reizi skaidri zinu, ko gribu attiecībā uz skolu un tām lietām. kaut nu tas piepildītos.
vismaz pluss ir tāds, ka Aigars arī drīz atkal būs mājās, iespējams, uz 'visiem laikiem'. plāni jau ir grandiozi un es būšu nereāli priecīga, ja kaut viens no tiem piepildīsies. tas būtu tik forši.
mašīnai arī ir potenciālais pircējs.
ar mammu beidzot ir +/- labas (nevis normālas kā parasti) attiecības, kas mani priecē.
šorīt bija tik nereāli foršs negaiss. nu vienkārši ahhhh. pamodos pirms sešiem, visa istaba bija oranža. tiešām oranža. pēc tam uz pāris minūtēm iesnaudos, un kad atvēru acis, istaba bija drūmi pelēcīga. un tad tik sākās. zibens, pērkons, lietus. kā es mīlu šādu laiku. vāh.
nu jā. laikam jābeidz. hih.
jauku dienu.
xx
ceturtdiena, 2010. gada 22. jūlijs
gimme more than the life I see
skan šī dziesma, kas pēdējā laikā ir kļuvusi par biežu viesi manā galvā.
tikko pabeidzu uzkopt savu istabu, kas tagad ir perfektā kārtībā pēc vairāku nedēļu nekārtības. izvandīju visu skapi, salocīju drēbes, sašķiroju un atliku tās, kuras nevilkšu un kuras var dot tālāk. sakārtoju visus sīkos nieciņus, bildes utt., izslaucīju un izmazgāju. atstāju logu līdz galam vaļā, lai vasara ienāk arī manā miteklī. hihi.
nekas tāds nav noticis pa šīm dažām dienām. nē, īstenībā ir. un ir jāpiekrīt Mirāžai par skolas dzīvi, jo es zinu, ka būs pavisam savādāk. un īstenībā es ceru, ka visi paliks kur tiem jāpaliek un viss nokārtosies. muļķīgs optimisms no manas puses. tagad šī dziesma. man ļoti patīk tā vieta, kur ir [..] because you saved my life once [..]
pēdējā laikā esmu atradusi daudzas nedzirdētas, nepopulāras, bet ārprātīgi foršas dziesmas. svaiga gaļa. :D
jau atkal esmu jaunas grāmatas virpulī.
man patīk mūsu 'tradīcija', kuru mēs piekopjam tādā veidā, ka katru vakaru braucam peldēt. ūdens tiešām ir mana stihija.
trešdiena, 2010. gada 21. jūlijs
Abonēt:
Ziņas (Atom)