kā jau agrāk slīju, tagad būs garš (es ļoti ceru, ka tā) ieraksts par to, kā tad man ir gājis šajās pēdējās dienās. tātad, šo dienu laikā esmu piedzīvojusi tik sasodīti daudz. esmu piedzīvojusi vēl daudzus jaukus piedzīvojumus kopā ar Elvitu un visiem pārējiem, viņi ir mans zelts, man prieks un laime. beidzot, BEIDZOT, man ir kāds, pie kā es varu griesties jebkurā diennakts laikā ar lūgumu mani apskaut vai uzklausīt. jā, cik forši, ka viņa (īstenībā viņi) man ir. šodien (vai vakar?) lasīju ierakstu, kas tapis akurāt pirms gada, un tajā es žēlojos par to, ka man neviena nav, ka esmu vientuļa, neiederīga utt. bet tagad, pēc gada viss ir mainījies un man beidzot ir viss, ko es esmu gribējui. labi, ne viss.
šodien viņš visam pielika punktu. zi end. beigas. finito. viss. kaņec. un pamatojums tam visam ir tāds, ka viņam nebija pareizās sajūtas un viņš nezināja kāpēc viņam tās nav. klau, ja tev tā sajūta nebija, tad kāda velna pēc tu man čakarēji smadzeni? kāpēc liki man justies īpašai. un viss, ko viņš var pateikt ir "piedod". bet, kā es teicu: "ar p
iedod asaras nenoslaucīsi". un tas viss brīdī, kad man tiešām likās, ka mums izdosies. kad likās, ka būs, ka viss būs, ka beidzot man būs tiešām viss, ko vien es varētu vēlēties. bet re kā - nebija lemts.
tomēr šijai skarbajai šķiršanās drāmai pluss ir tāds, ka pavisam negaidot man uzrakstīja superduperforšs cilvēciņš ar lūgumu satikties (tad, kad būs Latvijā). un man ir prieks un sava veida lepnums par to, ka pēc visa viņš nav varējis izmest mani no prāta. ka tomēr esmu pietiekami īpaša, lai paliktu viņa atmiņā. vismaz kādam esmu pietiekami īpaša. :)
tad vēl manu garastāvokli uzlabjo Diāna. un ir tik ............... forši. ir tik labi zināt, ka ir vēl par vienu cilvēku vairāk manu draugu sarakstā. un lai arī pēdējā laikā draugu sarakts bija patukšojies un iegājis mīnusos, tagad tas iet plusos. un paldies viņiem.
konkrēti šodien mēs krāmējām malku. esmu pie Kristīnes. izveidojām brīnišķīgu shēmu un paveicām darbus ātri. tiesa, mugura sāpēja kā traka, bet pati vien esmu vainīga. īstenībā būtu pēdējais laiks noskaidrot, kas ar viņu ir. redzu kā ome mokās ar muguru un negribu, lai man ir
tāpat, kad būšu cienījama vecuma kundze ar savādāku uzvārdu. chuckle. tad aizgājām uz veikalu, nopirkām pašlaik garšīgāko saldējumu kādu zinu un gājām uz jūru. vilņi bija vienkārši superīgi, vējš tos atkal dzina sāniski un viens vīrieties pajautāja, vai mēs nevarot pasargāt viņu mantas, kamēr viņi ies peldēties (!!!). protams, piekritām, jo neko jēdzīgāku mums nebija ko darīt un arī pafotografēties gribējām. tad nu lēkājām un ākstijāmies, līdz sagaidījām viņus iznākam no ūdens. pamājām, ka ejam prom un gājām. un te viens atskrēja un jautāja, vai nevarot man iedot buču par to, ka pasargājām mantas. apstulbu un nākamajā mirklī buča uz vaiga. :D hahaaa, tas bija jautri. un pierādīja, ka Latvijā, ne tikai kaut kur citur, ir jauki un labsirdīgi cilvēki. vai nav jauki?
līdz skolai ir tieši nedēļa un tas nozīmē ka arī aptuveni nedēļa, kad viņš būs atpakaļ no Īrijas un varēsim iziet laukā. aww.
sestdien ar Elvitu braucām ar riteņiem, braucām gar Robežniekiem un apstājāmies pie kaut kādiem gruvešiem, uz kuriem itin labi varēja pasēdēt un izvēdināt galvu. bijām paņēmušas līdz maizītes un termosu ar garšīgu tēju. sēdējām, ēdām, dzērām un tik nereāli forši runājāmies. līdz bija arī pledi. man bija labi un silti. jutos laimīga.
pēdējā laikā man bieži ir tā laimes sajūta. sēžot viņu viesistabā, dzerot tēju un runājot. vai arī pie manis spēlējot UNO. vai spēlējot mīnusus. es jūtos laimīga. tā pa īstam.
šodien arī jutos laimīga. līdz zināmam brīdim. līdz vārdiem, kurus negribēju dzirdēt. wāaahhhh. ;(
VIŅŠ MAN BIJA, NĒ IR, TIK SASODĪTI SVARĪGS. NU KĀPĒC? kāpēc? dohhh.
viņš mani nav pelnījis. nekad nav bijis manis cienīgs. un man vienalga, ka tas izklausās iedomīgi or smth. es tā jūtos. un neticu, ka viņš "jūtās draņķīgi un ka tam tā nevajadzēja notikt".
es neraudāšu, es būšu stipra, es smaidīšu cauri asarām, es būšu laimīga par spīti visam un visiem!
arghh.
ehh, ko tur vairs.
tātad, lieliem soļiem tuvojas skola un es ar pilnu atdevi izbaud
u pēdējās vasaras dienas. saku visu, ko gribu. un man par pārsteigumu viss, ko saku ir vairāk vai mazāk jauks. esmu kļuvusi mīļa. esmu mainījusies. manuprāt, ļoti. viss ir uz labu. savādāk nevar būt. un nemaz nav.
centīšos ierakstīt arī rīt. :)
šodien viņš visam pielika punktu. zi end. beigas. finito. viss. kaņec. un pamatojums tam visam ir tāds, ka viņam nebija pareizās sajūtas un viņš nezināja kāpēc viņam tās nav. klau, ja tev tā sajūta nebija, tad kāda velna pēc tu man čakarēji smadzeni? kāpēc liki man justies īpašai. un viss, ko viņš var pateikt ir "piedod". bet, kā es teicu: "ar p
iedod asaras nenoslaucīsi". un tas viss brīdī, kad man tiešām likās, ka mums izdosies. kad likās, ka būs, ka viss būs, ka beidzot man būs tiešām viss, ko vien es varētu vēlēties. bet re kā - nebija lemts.tomēr šijai skarbajai šķiršanās drāmai pluss ir tāds, ka pavisam negaidot man uzrakstīja superduperforšs cilvēciņš ar lūgumu satikties (tad, kad būs Latvijā). un man ir prieks un sava veida lepnums par to, ka pēc visa viņš nav varējis izmest mani no prāta. ka tomēr esmu pietiekami īpaša, lai paliktu viņa atmiņā. vismaz kādam esmu pietiekami īpaša. :)
tad vēl manu garastāvokli uzlabjo Diāna. un ir tik ............... forši. ir tik labi zināt, ka ir vēl par vienu cilvēku vairāk manu draugu sarakstā. un lai arī pēdējā laikā draugu sarakts bija patukšojies un iegājis mīnusos, tagad tas iet plusos. un paldies viņiem.
konkrēti šodien mēs krāmējām malku. esmu pie Kristīnes. izveidojām brīnišķīgu shēmu un paveicām darbus ātri. tiesa, mugura sāpēja kā traka, bet pati vien esmu vainīga. īstenībā būtu pēdējais laiks noskaidrot, kas ar viņu ir. redzu kā ome mokās ar muguru un negribu, lai man ir
tāpat, kad būšu cienījama vecuma kundze ar savādāku uzvārdu. chuckle. tad aizgājām uz veikalu, nopirkām pašlaik garšīgāko saldējumu kādu zinu un gājām uz jūru. vilņi bija vienkārši superīgi, vējš tos atkal dzina sāniski un viens vīrieties pajautāja, vai mēs nevarot pasargāt viņu mantas, kamēr viņi ies peldēties (!!!). protams, piekritām, jo neko jēdzīgāku mums nebija ko darīt un arī pafotografēties gribējām. tad nu lēkājām un ākstijāmies, līdz sagaidījām viņus iznākam no ūdens. pamājām, ka ejam prom un gājām. un te viens atskrēja un jautāja, vai nevarot man iedot buču par to, ka pasargājām mantas. apstulbu un nākamajā mirklī buča uz vaiga. :D hahaaa, tas bija jautri. un pierādīja, ka Latvijā, ne tikai kaut kur citur, ir jauki un labsirdīgi cilvēki. vai nav jauki?līdz skolai ir tieši nedēļa un tas nozīmē ka arī aptuveni nedēļa, kad viņš būs atpakaļ no Īrijas un varēsim iziet laukā. aww.
sestdien ar Elvitu braucām ar riteņiem, braucām gar Robežniekiem un apstājāmies pie kaut kādiem gruvešiem, uz kuriem itin labi varēja pasēdēt un izvēdināt galvu. bijām paņēmušas līdz maizītes un termosu ar garšīgu tēju. sēdējām, ēdām, dzērām un tik nereāli forši runājāmies. līdz bija arī pledi. man bija labi un silti. jutos laimīga.
pēdējā laikā man bieži ir tā laimes sajūta. sēžot viņu viesistabā, dzerot tēju un runājot. vai arī pie manis spēlējot UNO. vai spēlējot mīnusus. es jūtos laimīga. tā pa īstam.
šodien arī jutos laimīga. līdz zināmam brīdim. līdz vārdiem, kurus negribēju dzirdēt. wāaahhhh. ;(
VIŅŠ MAN BIJA, NĒ IR, TIK SASODĪTI SVARĪGS. NU KĀPĒC? kāpēc? dohhh.
viņš mani nav pelnījis. nekad nav bijis manis cienīgs. un man vienalga, ka tas izklausās iedomīgi or smth. es tā jūtos. un neticu, ka viņš "jūtās draņķīgi un ka tam tā nevajadzēja notikt".
es neraudāšu, es būšu stipra, es smaidīšu cauri asarām, es būšu laimīga par spīti visam un visiem!
arghh.
ehh, ko tur vairs.
tātad, lieliem soļiem tuvojas skola un es ar pilnu atdevi izbaud
u pēdējās vasaras dienas. saku visu, ko gribu. un man par pārsteigumu viss, ko saku ir vairāk vai mazāk jauks. esmu kļuvusi mīļa. esmu mainījusies. manuprāt, ļoti. viss ir uz labu. savādāk nevar būt. un nemaz nav.centīšos ierakstīt arī rīt. :)
