jingle bell

Es tik ļoti gribu Ziemassvētkus, ka vairs nevaru izturēt. Manī iekšā JAU ir tā Ziemīšu sajūta, bet sniega vēl nav. Vakar tā padomāju, TĀ sajūta ir tikai ziemā. Pavasarī ir pavasara sajūta, vasarā vasaras, rudenī rudens, bet ziemā īpašā ziemas sajūta. Tā ir tā, kas rod
as, kad nevari neko saskatīt, jo logu savā varā pārņēmušas leduspuķes, tā ir tā, kad nevari iziet no mājas, jo sniegs ir aizsprostojis durvis, tā ir tā gurkstošā skaņa, kad Tu brien pa sniegu, tā ir maigā krītošo sniegpārsliņu skaņa, lāsteku nokrišanas skaņa un brāļa sauciens iet pašļūkāt pa kalniņu. Ārprāts, kā es to tagad gribētu - nosalušās rokas, kājas un degunu, bet tajā pašā laikā to bērna prieku, kas rodas, kad esi veiksmīgi nobraucis pa kalni

ņu nekur neieskrienot. Ehh, dodiet man sniegu, mandarīnus, piparkūkas, štovētus kāpostus, pīrādziņus, bet, pats galvenais, dodiet man EGLĪTI! Bet tad es tā padomāju un sapratu, ka vairs jau nav tālu

, vēl 2 ar pusi nedēļas un sāksies Advente. Super :) Šis tāds īsais ieraksts par Ziemassvētkiem Novembrī.

Veiksmi mācībās, semestra beigas, mīlī

ši :D

P.S. Visi baigi maina bloga izskatu, bet es palikšu pie nemainīgām vērtībām :D

kārtējais jaunais sākums

Tieši tā, manā dzīvē atkal ir notikušas pārmaiņas, kurām es vienkārši biju spiesta pielāgoties. Pateicoties šīm pārmaiņām, es esmu sapratusi daudz ko jaunu par sevi. Esmu mainījusies pati. Atkal. Jā. Un nu pavisam droši varu teikt - ES SEVI MĪLU! Nevis tā egoistiski (es esmu vislabākā utt.), bet gan tā, kā katram sevi būtu jāmīl. Beeeiiidzzoootttt pār mani nāca tā apskaidrība, ka es esmu vienīgā tāda visā pasaulē, tādas kā es nekad nav bijis un nebūs, es esmu unikāla un ar to lepojos. Neesmu nemaz tik slikta, kā daži grib mani pataisīt. Laikam bija jāpiedzīvo kāpums, tad smags kritums, lai saprastu, cik vērta es esmu. Un zelta vārdi, ko man teica Anete "Ne jau viņš noteiks to, cik vērta Tu esi!".

Viss, ko es gribēju pateikt ir tas, ka es cīnos un eju uz priekšu. Neatskatos atpakaļ. Izbaudu visu, ko varu, priecājos par visiem, kas ir man apkārt un ir ar mani. Un tā tas lai pagaidām paliek :)

should have said

... un atkal izņemu telefonu no somas, cerībā, ka varbūt tomēr būs īsziņa, zvans. Bet nekā. Atkal un atkal pārbaudu vēstules, cerībā, ka varbūt. Bet nekā. Vispār. Ne ziņas. Tukšums.

Atsaucu atmiņā visas tikšanās, visas it kā nenozīmīgās lietas, kas pārrunātas, pieskārienus, apskāvienus un domāju, domāju, domāju. Brīžiem liekas, ka galva uzspārgs no domu pārpilnības. Ha, kā tad, tas būtu pārāk vienkārši.

Es jūtos tik nevērta. It kā es nebūtu nekas. Es jūtos apmaldījusies pati sevī un situācijā kā tādā. Es nezinu, ko domāt, ko darīt. Zvanīt, runāt, aiziet, noslēgties, izlikt visu uz klavieru taustiņiem, raudāt, plēst, bļaut, smieties, pārdzīvot, priecāties vai vienkārši skumt? Vai varbūt izlikties, ka man viss ir vienalga? Gaidīt? Jā, esmu spiesta gaidīt, bet šoreiz mans moto "Laiks visu rādīs" te neiederās. Jo man vajag saprast tagad. Man vajag atgūt to sirdsmieru, kas man bija. To dzīvesprieku un apziņu, ka viss ir lieliski un tik labi, cik vien iespējams. Bet kā? Nezinu.

dari, ko darīdams, bet NEKAD NEAPSTĀJIES

Dzīve beidzot atkal ir iegājusi ierastajā, man patīkamajā ritmā, kad es izeju no mājas 8:00 un atgriežos 21:00. Jā, iespējams, ka tas jums šķitīs par traku, bet man patīk, ka man nav laika un es esmu nodarbināta visas dienas garumā. Kā saka, jo vairāk dari, jo vairāk paspēj izdarīt.

Šogad manas divas mīļākās mācību stundas ir psiholoģija un veselības mācība. Abās es uzzinu daudz ko jaunu par sevi. Līdz šim vairāk veselības mācībā. Tiešām patīkamas stundas. :)

Šodien aizdomājos par to, kā var zināt, ka otrs cilvēks jūt to pašu, ko tu? Un sapratu, ka to nevar zināt. Brīžiem liekas, ka tam tā ir jābūt, ka nemaz nevajag to zināt, bet brīžiem šķiet, ka otrs nemaz nejūt to, ko tu, un tad tu sāc iedomāties visādas šausmīgas lietas un iztēloties to, kas nemaz nav. Aptuveni tā ir tagad man. Kad nezinu, kā ir un kas ir. Vienu brīdi viss ir lieliski, nākamajā šķiet, ka viss ir pilnīgi nepareizi, vēl nākamajā liekas, priekš kam man tas vispār ir vajadzīgs, bet vēl tālāk nākamajā nevaru iedomāties, kā būtu bez viņa. Un tas viss ļoti nodarbina manu prātu, kas nepavisam nav labi, jo man nav laika tādām domām. Ir jau tā, ka attieksme rada attieksmi, bet es nesaprotu, vai es esmu tā, kura pirmā rada to attieksmi. Tā stulbā situācija, kad tu nezini, kā izturēties un ko darīt.. Kā lai zina, vai viss ir un būs labi?

Pagaidām no manis šis ir viss, bet es noteikti te ierakstīšu svētdien, jo pirmdien uz veselības mācību man ir jāapraksta sava bernības māja, un man tas šķiet tik labs temats, ka domāju par to ierakstīt arī blogā.

Bet tikmērrrrr, pasmaidiet, zaķīši, un novērtējiet visu, kas jums ir :)

P.S. ES MĪLU RUDENI! <3

more than ever

Sveiki, rausīši. Kā jums klājas? Ceru, ka visiem viss ir labi, jo beidzot man pašai tā ir. Ko lai saka - esmu tā pa īstam, tā patiesi laimīga. Nekad vēl nav bijis tā, kā ir tagad. Savai sirsniņai vienu dienu jautāju vai tad, kad biju ar kādu citu es arī biju tāda, kāda esmu tagad. Viņa atbildēja tā "Tu biji, bet ne tik, tik, tik ļoti laimīga kā tagad!" Vislielākais gandarījums man ir par to, ka es pierādīju visiem, ka neesmu muļķe, pierādīju, ka mana sirds nekad nemelo un pierādīju, ka esmu stiprāka kā jūs visi domājat. Mēs pierādījām, ka viss ir iespējams! Īstenībā, nezinu, ko lai citu raksta. Šobrīd esmu as happy as I've never been before.

Ak, jā. Skola ir pēc 9 dienām. Labs, ne? :D

bučas, mučas visiem

xx

domu domas

Ar šo ierakstu es aptuveni centīšos jums paskaidrot, kādas emocijas un domas manī risinājās visas iepriekšējās nedēļas un šo dienu laikā. Tātad, lielākais vasaras piedzīvojums, proti, Fusion nometne nu ir pagājis, bet šī nometne pavisam noteikti atstās diezgan paliekošas pēdas visā manā turpmākajā dzīvē.

Notikumi

Nometnes lielākā daļa pagāja dziedot. Nu labi, gandrīz visa diena pagāja dziedot, kā rezultātā pēc koncerta man balss vienkārši nebija. Joprojām nevaru padziedāt tā, kā varbūt gribētos, jo balssaites ir pārpūlētas. Viena no mīļākajām dienas daļām bija vakara meetingi, jo tajos mēs parasti apskatījām tās dienas fotogrāfijas, nodziedājām kādu dziesmu, un kāds no vadītājiem pastāstīja kādu tiešām satriecošu stāstu no savas dzīves. Tieši šie stāsti bieži lika man aizdomāties ne pa jokam, pat tā, ka no domu pārpilnības nevarēju iemigt (bet ja tu nebiji gulējis, tu nebiji lietojams). Vēl man ļoti patika spēļu laiki, kad visi nometnieki spēlēja kādu tiešām interesantu spēli, kura parasti tāaaa uzsita to kopības sajūtu. Dienas grafiks bija šāds - 9os brokastis, rīta meeting, workshop, choir, pusdienas, free time (vai arī banda mēģinājumi, kā kuro reizi), choir, vakariņas, vakara meeting, mazās grupiņas, un 11os jābūt gultā (šo daļu reti kurš pildīja). Man ļoti patika kora mēģinājumi. Arī man tika uzticēta viena dziesma, kuru man bija jādiriģē. Stāvot priekšā ~ 60 cilvēkiem, cenšoties viņiem iemācīt dziesmu (starp citu Lady Gaga - Just Dance :D) un saprotot, ka skan tiešām lieliski, tevi pārņem tāds lepnums par sevi!

Bet, manuprāt, pati, pati mīļākā dienas daļa man bija mazo grupiņu sanāksmes. Meitenes, ar kurām es biju kopā mazajā grupiņā, ir vieni no foršākajiem cilvēkiem, kādus ir nācies sastapt. Mēs runājām gan par, gan ne pa tēmu, un es zinu, ka viss, ko viņām stāstīju paliks pie viņām, tāpat kā tas, ko viņas stāstīja man paliks tikai pie manis, un neviens cits to nekad neuzzinās. Pēdējais vakars (labirints) vispār pārspēja visus iepriekšējos, jo mēs vienkārši kopistiski raudājām. Roku uz sirds liekot varu teikt, ka tā man nekad nebija bijis. 6 meitenes sēž un raud. EMO :D Notikumi bija daudz, visas iešanas uz veikaliem, spēļu spēlēšanas, runāšanas utt. nemaz nav iespējams tā uzskaitīt un atstāstīt. Tas bija jāizdzīvo, lai saprastu.

Sajūtas

Šī nometne ir ļoti mainījusi manus uzskatus un domāšanu ne tikai par kristiešiem un kristietību kā tādu, bet arī par sevi un to, kā es dzīvoju. Ir tik neeenormāli forša sajūta, kad tev vienkārši pienāk klāt un pajautā, vai viss ir kārtībā, kā tev iet vai arī vienkārši pasaka, ka esi malacis. Nometnē es jutu to, ka par mani rūpējas. Tiešā šī vārda nozīmē. Rūpējas, lai man būtu labi, lai es nebūtu viena, lai man būtu, ko darīt un lai es justos mīlēta un vajadzīga. To piepildījumu, ko sniedz kopīgie kora mēģinājumi un sarunas, nemaz nevar aprakstīt. Es jutos tiešām piepildīta ar labām sajūtām un labām domām. Nebija neviena sliktas domas, piemēram, kā tas un tas uzvedas, kas viņam/viņai mugurā utt. Bija tikai labais. Un kad tu nedēļu padzīvo kopā ar labiem, atvērtiem un visādā citādā ziņā superīgiem cilvēkiem, tu pats tāds kļūsti. Gribās viņiem līdzināties. Tad tas bija neapzināti, tagad jau apzināti. Ja godīgi, nevienu reizi nebija tā, ka izmisīgi vēlējos būt mājās, jo Fusion man bija kā mājas, kā ģimene. Atkalredzēšanās prieks, ieraugot pagājušajā gadā iepazītus cilvēus, apskāviena ciešums un mīļums.. Prieks, par jauniem draugiem. Prieks, ka citi redz to labo, kas katrā ir, nevis slikto, ko parasti citi tev saka. Un skumjas par to, ka ir jāšķiras. Lielu daļu no cilvēkiem man būs iespējams satikt tikai nākamgad, nākamajā Fusion nometnē, lielu daļu man ir iespējams satikt, varbūt nedaudz papūloties, bet ir iespējams, un par to es esmu ļoti pateicīga. Nometne mani ir mainījusi uz labo pusi. Dažādas baumas, citu aprunāšana utt. man vairs nesniedz tādu baudījumu un gandarījumu kā agrāk, kad es varēju pateikt - es nu gan tā nekad nedarīšu, kā tā vispār var un bla, bla, bla. Tagad es saprotu, ka no tā nav nekāda jēga. Protams, ir interesanti paklausīties, ko tev pastāsta, bet man vairs nav vajadzība ko tādu pašai stāstīt, lielīties vai ko citu. Vienkārši ir tāda forša sajūta, kad liekas, ka viss ir labs un jauks. hah. Un to saku es :D

Šie teikumi nekādā saprotamā veidā nespēj atspoguļot to, kā es jutos nometnes laikā un kā jūtos tagad, but I did my best.

Nobeigumā viens citāts, kas man ir visdziļāk iespiedies atmiņā no labirinta, un viens, ko izlasīju, un kas lika padomāt. Jauku dienu visiem, smaidam :)

"Tu nevari izmainīt pagātni, bet tu vienmēr vari sākt no jauna."

&

"It doesn’t matter what mistakes you’ve made. It doesn’t matter how you’ve been hurt. It doesn’t matter whether you believe in God, hate Him, or love Him. He loves you."

#atskaite

Šodien ir tā diena, kad es braucu uz Fusion nometni for the very first time, and I'm sooo excited! Garastāvoklis ir ļoti labs, kas pēdējā laikā gadās bieži, un man tas patīk. Nāk smiekli par to, kas rakstīja, ka tādām lētām meitenēm kā es, nav ko darīt tādās nometnēs. Hahahaaa, cik stulbi, nu :D man tā patīk šie cilvēki, kuriem nav nekā labāka, ko darī, kā domāt par mani un to, vai es esmu lēta vai dārga. Wahahaha. Bet nu ja jau patīk, tad lūdzu :D

Un pati iepriecinošākā ziņa, kas pārspēj pat šo ir tā, ka brauks atpakaļ AUGUSTA SĀKUMĀ, which is great! Nu vienkārši ideāli!

Tieši skan Champagne Showers, es tresīju līdz, un viss ir foršiiii. Tiksimies pēc nedēļas, apsolu kaut ko iepostot, jo katras dienas beigās rakstīšu savā blociņā par dienas notikumiem :)

Smaidam

Shake that bottle and make it *POP*