sen

Pēdējais ieraksts ir tapis 6. janvārī, kas liekas tik tālu. Tiešām, ir jau 22. janvāris. Šausmas kā tas laiks skrien.
Kas ar mani ir noticis šajā laikā? Tik daudz kas. Ziniet, ja runā tādā riktīgi skarbā valodā, tad es jūtos mazliet tā kā emocionāli izvarota. Goda vārds. Vienkārši tas viss, kam man bija jāiet cauri, atņēma man pēdējos spēkus. Tātad 7. janvārī (kad jums par mani bija jātur īkšķi, un es zinu, ka jūs to darījāt) aizbraucu pie viņa. Runājām. Oukz, es runāju. Viņš tikai mazlietiņ. Īstenībā tika apspēlēti tādi jautājumi, uz kuriem es joprojām nezinu atbildi. Piemēram, "Ko tu darītu vēlāk, kad es tāpat aizbraukšu? Ko tu darītu maijā, ja tu man jau tagad esi tik ļoti pieķērusies?" Par atbildi uz šo jautājumu tā īsti nemaz negribas domāt, zinu, ka tad būtu vēl trakāk. Tomēr par spīti tam, kāpēc šos mēnešus līdz maijam mēs nevarējām izdzīvot tā, kā neviens cits? Kāpēc netika dota iespēja tikai viena stulba pārpratuma dēļ?
Vēl viens jautājums "Kā tas ir - pieķērusies?"
Lūk uz šo gan ir ilgi jādomā, lai spētu atbildēt. Tiešām, kas īsti ir pieķeršanās? Manā gadījumā tās bija sirds trīsas, ieraugot tikai to, ka viņš sēž draugiem.lv, to, ka viņš ir uzrakstījis. Sirds trīsas gaidot viņa atbildi. Pieķeršanās ir stulbs sentiments, kas man neļauj izdzēst sms, jo esmu tām pieķērusies (redziet, atkal - pieķērusies). Nē, jo tās man ir pārāk mīļas, kaut arī ir tikai nenozīmīgas elektroniskās vēstulītes. Tās vienkārši glabā to, kā vairs nebūs. Tos vārdus neviens vairs neteikt, un man ir ŽĒL tās īsziņas izdzēst. Cik nožēlojami.
"Jā, taču mēs varam palikt labi draugi"
hahahaa, par šo teikumu iekšēji vārtījos pa zemi. Tik nodrāzta frāze. Nu TIK.
Pēc tās sarunas braucām pie omes. Atzīmējām jubilejas un tā. Mamma jau zināja, kas un kā. Visu laiku centās uzmundrināt. Bet tad nāca pats lielākais pārsteigums - mamma ar brāli man ienesa pārsteiguma kūku 16-nieka formā. Un tad slūžas atvērās un Ieva sāka raudāt. Mamma mani cieši, cieši samīļoja, un tas apskāviens izteica visu to, ko varbūt nevar pateikt ar vārdiem. Ome domāja, ka raudu aiz priekiem. hah, par to es vēlāk smējos.
Tad pienāca mana īstā dzimšanas diena. Uz skolu ar kēksiņiem. Visas tās dienas līdz dz/d staigāju kā mironis, bet kad pienāca mana diena, garastāvoklis bija uz visiem 100. Tik ļoti patīkama sajūta, kad tu ej pa skolu un tev vienkārši nāk klāt dažādi cilvēki, samīļo un novēl daudz laimes. Nu tiiiik forši. Un Agijas dāvana. Un Elvitas. Un man bija tik daudzas šokolādes, ka man joprojām viņas ir. Visas neesmu vēl apēdusi. Demonstratīvā šokolādes pasniegšana uz tiltiņa vispār bija kronis visam, bet tas lika man justies ļoooti jauki. Negaidīti jauki, katrā ziņā. Pa dienu ar Elvitu pasēdējām pie viņas, apēdām pankūkas, parunājāmies. Vakarā ar mammu pa glāzei šampanieša. Vislabākā dzimšanas diena, kāda man bijusi. Salīdzinot ar citām, es secinu, ka esmu ļoti mainījusies. Mazs salīdzinājums

Kad man palika 15:
- man nebija neviena drauga, kas mani apsveiktu (es nepārspīlēju, mani apsveica tikai ģimene)
- mājās notika vienkārši drausmīgas lietas, kuras sabojāja manu dienu
- es pati biju noslēgta, nervoza, ļoti stresaina
- attiecības ar mammu bija dziļā pa**ļā
- etc

Manā 16 dzimšanas dienā:
- man ir atgūta labākā draudzene
- iegūti jauni draugi (pat tādi cilvēki, par kuriem nekad nebiju domājusi kā par draugiem)
- ar mammu viss ir vienkārši superīgi
- ģimenē viss ir kārtībā. Lielā mērā tāpēc, ka dažs labs ir IRL
- es esmu kļuvusi dzīvespriecīgāka, atvērtāka, vairs nebaidos būt kāda esmu.
- etc

Nu ja, esmu mainījusies :D un tās ir tikai tādas virspusējas lietas. Galvenais, ka es pati jūtu kā esmu mainījusies es, cilvēki man apkārt, attieksme.
Pēdējā laika jautrākais piedzīvojums bija Elīzes pārsteiguma ballīte. Daudzi jau ir dzirdējuši, kā man gāja. Gāja labi. :D Ļoti labi. Ja neņem vērā to, ka piezvanīju un visu vēl vairāk sačakarēju, bet acīmredzot man to vajadzēja pateikt, tāpēc par to sevi vairs nerāju.
Vienu vakaru, kad pēdējo reizi nolēmu uzrakstīt un saņēmu negatīvu atbildi, manā galvā notika klikšķis. Es sapratu, ka pietiek gruzīties par lietām, kuras, diemžēl, vairs nav iespējams mainīt. Kā ir tā ir, un labāk ir saglābāt kaut cik draudzīgas attiecības, nekā zaudēt viņu pavisam. 2 nedēļas no vietas es kritu uz nerviem sev un citiem. Pietiek. Es neesmu tik slikta. Neesmu perfekta, bet arī ne tāda, kā tu domā. :)

Nobeigumam gribu pateikt, ka man ir liels,liels,liels prieks, ka Dagnis ir atnācis atpakaļ. Tik forši. Un pievienošu vēl pāris bildītes. Lai jums jauka diena!

(dz/d bildē esmu noraudājusies un ar netīru jaku, bet man tas dzīvot netraucē :D) Pagari sanāca, īstenībā :D