Man laikam ir uznākusi tāda maza depresija. Šodien vispār kaut kas nav kārtībā ar maniem asaru dziedzeriem, visu laiku ne no šā, ne no tā birst asaras. Oh, well, whatever. Atkal ir pienācis kaut kāds pagrieziena punkts, kad daudz kas top VĒL skaidrāks nekā tas jau ir. Nejautājiet, kā es to zinu, tā vienkārši ir un viss. Man tik ļoti gribās sapratni. Vienkāršu, cilvēcīgu sapratni. Gribu, lai ir kāds, kurš mani uzklausa un pasaka - viss būs kārtībā, esmu ar tevi. Un tieši tad, kad es domāju, ka man beidzot ir uzradušies vairāki cilvēki, kuriem es tiešām varu uzticēties un kuriem es rūpu, izrādās, ka tā nemaz nav. Smags aprāviens. Skolas laikā - jā, tagad - nē. Sajutos kā kaut kādi apavi, piemēram, zābaki. Rudenī, ziemā un pavasarī mums zābakus vajag, bet vasarā gan nē, vai ne? Stulbs salīdzinājums, bet aptuveni tāda sajūta man pašlaik ir iekšā. Un tas nav par kādu konkrētu cilvēku, tas ir par vairākiem.
Lai kā es cīnītos, man nesanāk. Nesanāks arī, laikam. Kaut arī tik ļoti, ļoti gribās.
Tik ļoti..
Ļoti neveiksmīgs ieraksts, pareizāk - vienkārša gaušanās par manu nožēlojamo dzīvīti. Gribējās, ko padarīs.
