show must go on

Ir tas viens brīdis katra dzīvē, kad Tu saproti, ka kaut kas ir jāmaina. Ka kaut kas nav kā vajag. Ka Tu esi nolicis SAVUS sapņus malā CITU dēļ. Bet vai tā vajag? Vai tā ir pareizi? Nē. Nav. Teiksiet - egoiste? Nē. Ja godīgi, tad man ir apnicis visu laiku domāt par citiem, par to, lai pārējiem ir labi, noliekot sevi otrajā plānā. Es gribu spēlēt galveno lomu. Tā taču ir mana dzīve, vai ne? Mana vienīgā iespēja. Un zinu, ka neesmu vienīgā tāda, kas visu dara mīļā miera labad. Pietiek vienreiz.

Pēdējās dienās domāju par kļūdām, ko cilvēki pieļauj. Tajā brīdī Tu nemaz nesaproti, ka tā ir kļūda. Bet pēc tam.... Pēc tam sākas pārmetumi. Sākas sarunas ar sevi. Sākas pārdomas. Un beigās tas viss aiziet tik tālu, ka Tu sāc pats sevi neieredzēt. Tad Tu sev jautā - ko es, pie velna, izdarīju?! Kāpēc, pats galvenais? Nezinu. Tāda ir atbilde. Kāpēc nevarētu būt kāds, kas pasaka - to vajag darīt, to nevajag? Ha, muļķīga iedoma. Tad jau nebūtu interesanti. Tad mēs visi būtu tik vienveidīgi. Tik paredzami un pareizi. Nē, tad labāk tādus nevajag. Man labāk patīk izjust visu uz savas ādas, pašai gūt pieredzi.

Riebjas, ka Tu pats sevi nesaproti. Riebjas. Nezini, kur likties. Ar ko parunāt jau ir, protams, bet tas neko nelīdz. Jo tās sajūtas nevar ietērpt vārdos. Ehhh, grūta tā dzīve, grūta.

tu pats

Mēs, cilvēki, esam tik dažādi. Mums katram ir savas vēlmes, iespējas, katram sava varēšana. Mēs katrs domājam un darām savādāk. Bet ir lieta (sauciet kā gribat), kas mums visiem ir kopīga - ikvienam pienāk brīdis, kad viss ir lieliski, kad laime un prieks iet roku rokā ar mums, bet pienāk arī tas brīdis, kad liekas, ka viss jūk un brūk, ka sliktāk nevar. Un, manuprāt, pati lielākā māksla ir spēja tikt galā gan ar labajiem, gan sliktajiem laikiem. Ko varu teikt par sevi - man vēl daudz un dikti ir jāstrādā, jārunājās un jāizprot sevi, lai spētu to izdarīt tik veiksmīgi, cik es vēlētos.

Cik labs ir tas brīdis, kad tu saproti, ka esi pats laimīgākais cilvēks pasaulē, kuram ir viss, ko vien var vēlēties. Kad liekas, ka viss iet no rokas un notiek tieši tā, kā tu to vēlies, kā tu to esi iztēlojies. Bet cik sāpīgs ir brīdis, kad tu saproti, ka viss ir sabrucis, ka vairs nav nekas, no kā smelties prieku un spēku. Parasti mēs visi jūtamies nodoti, nesaprasti, piečakarēti vai vienkārši - nelaimīgi. Vienmēr pie visa ir vainīgi apkārtējie, vienmēr tie citi, bet mēs paši nekad. Mēs vienmēr esam tie, kuri visu izdarīja pareizi, nepieļāva nekādas kļūdas un ka vispār paši par sevi esam Dieva dāvana. Un tad kaut kādā brīdī notiek tas maģiskais klikšķis, pienāk tā apjausma:"Bļāviens, bet es taču pati/pats biju vainīga/vainīgs!" Tādos brīžos parasti iekrīt otrā galējībā - es esmu slikts, es neesmu nevienu pelnījis, man nekur nav vietas, neviens mani negrib, es esmu neglīts utt. Un tad mēs staigājam tādi nekādi, ar nodurtām galvām, izpūrušiem matiem un neizgludinātām drēbēm, jo, redz, nav jau neviena kā dēļ censties. Nav jau neviena, kas to spētu novērtēt. Bet ir gan! Tu pats!

Mana krustmāte saka tā:"Visas beigas ir kaut kā laba sākums."

Ko es ar šo visu garo, iespējams, nesakarīgo un nesaprotamo penteri gribēju pateikt? Tikai to, ka mēs paši nosakām, kad būs mūsu baltās un melnās svītras, ka mēs paši esam tie, kā dēļ censties, ka mēs paši varam un mums vajag smelties spēku sevī un ka mēs paši nosakām, kā ritēs mūsu dzīve.

Un kad arī Tev, mans dārgais, uzticamais draugs (kas noteikti uzspieda uz iekopēto linku twitter.com), pienāks tas brīdis, kad viss ies šķērsām, atceries - tu tāds esi vienīgais, tu esi lielisks tāds, kāds esi un tu visu vari (tā teikt - never let drama bring you down)!!!

Priecīgas Lieldienas, mīlīši.