bored

Atkal pagājis kāds laiciņš kopš šeit esmu ierakstījusi, bet ar šo ierakstu centīšos atgūt iekavēto. Tātad, pa šo laiku ir notikušas daudzas interesantas lietas, bet tā, kura mani ietekmē visvairāk ir mana slimošana. Pagājušo nedēļu nokritu uz pāris dienām, un, sākot no 6dienas, slimoju atkal. Uz skolu neiešu VISU NEDĒĻU, and it's like WOW. + rīt ir publiskā runa, kurā es ļoti gribēju piedalīties, bet kurā es NEVARĒŠU piedalīties, diemžēl. |(
Kopumā ņemot dzīve atkal rādās rožainās krāsās. Viss mazpamazām nokārtojas. Uzzināju jaunumus par Runčuku, pamatīgi nošokēja, bet lai viņiem viss izdodas, kā teikt (giggle)
Tā kā šodien man vispār nav iedvesmas kaut ko rakstīt, bet lai nebūtu tā, ka pilnīgi nekādas ziņas no manis nav, es ievietošu šeit pāris bildes un iešu pagulēt.



<---- tā mēs domājām lugu :D

sen

Pēdējais ieraksts ir tapis 6. janvārī, kas liekas tik tālu. Tiešām, ir jau 22. janvāris. Šausmas kā tas laiks skrien.
Kas ar mani ir noticis šajā laikā? Tik daudz kas. Ziniet, ja runā tādā riktīgi skarbā valodā, tad es jūtos mazliet tā kā emocionāli izvarota. Goda vārds. Vienkārši tas viss, kam man bija jāiet cauri, atņēma man pēdējos spēkus. Tātad 7. janvārī (kad jums par mani bija jātur īkšķi, un es zinu, ka jūs to darījāt) aizbraucu pie viņa. Runājām. Oukz, es runāju. Viņš tikai mazlietiņ. Īstenībā tika apspēlēti tādi jautājumi, uz kuriem es joprojām nezinu atbildi. Piemēram, "Ko tu darītu vēlāk, kad es tāpat aizbraukšu? Ko tu darītu maijā, ja tu man jau tagad esi tik ļoti pieķērusies?" Par atbildi uz šo jautājumu tā īsti nemaz negribas domāt, zinu, ka tad būtu vēl trakāk. Tomēr par spīti tam, kāpēc šos mēnešus līdz maijam mēs nevarējām izdzīvot tā, kā neviens cits? Kāpēc netika dota iespēja tikai viena stulba pārpratuma dēļ?
Vēl viens jautājums "Kā tas ir - pieķērusies?"
Lūk uz šo gan ir ilgi jādomā, lai spētu atbildēt. Tiešām, kas īsti ir pieķeršanās? Manā gadījumā tās bija sirds trīsas, ieraugot tikai to, ka viņš sēž draugiem.lv, to, ka viņš ir uzrakstījis. Sirds trīsas gaidot viņa atbildi. Pieķeršanās ir stulbs sentiments, kas man neļauj izdzēst sms, jo esmu tām pieķērusies (redziet, atkal - pieķērusies). Nē, jo tās man ir pārāk mīļas, kaut arī ir tikai nenozīmīgas elektroniskās vēstulītes. Tās vienkārši glabā to, kā vairs nebūs. Tos vārdus neviens vairs neteikt, un man ir ŽĒL tās īsziņas izdzēst. Cik nožēlojami.
"Jā, taču mēs varam palikt labi draugi"
hahahaa, par šo teikumu iekšēji vārtījos pa zemi. Tik nodrāzta frāze. Nu TIK.
Pēc tās sarunas braucām pie omes. Atzīmējām jubilejas un tā. Mamma jau zināja, kas un kā. Visu laiku centās uzmundrināt. Bet tad nāca pats lielākais pārsteigums - mamma ar brāli man ienesa pārsteiguma kūku 16-nieka formā. Un tad slūžas atvērās un Ieva sāka raudāt. Mamma mani cieši, cieši samīļoja, un tas apskāviens izteica visu to, ko varbūt nevar pateikt ar vārdiem. Ome domāja, ka raudu aiz priekiem. hah, par to es vēlāk smējos.
Tad pienāca mana īstā dzimšanas diena. Uz skolu ar kēksiņiem. Visas tās dienas līdz dz/d staigāju kā mironis, bet kad pienāca mana diena, garastāvoklis bija uz visiem 100. Tik ļoti patīkama sajūta, kad tu ej pa skolu un tev vienkārši nāk klāt dažādi cilvēki, samīļo un novēl daudz laimes. Nu tiiiik forši. Un Agijas dāvana. Un Elvitas. Un man bija tik daudzas šokolādes, ka man joprojām viņas ir. Visas neesmu vēl apēdusi. Demonstratīvā šokolādes pasniegšana uz tiltiņa vispār bija kronis visam, bet tas lika man justies ļoooti jauki. Negaidīti jauki, katrā ziņā. Pa dienu ar Elvitu pasēdējām pie viņas, apēdām pankūkas, parunājāmies. Vakarā ar mammu pa glāzei šampanieša. Vislabākā dzimšanas diena, kāda man bijusi. Salīdzinot ar citām, es secinu, ka esmu ļoti mainījusies. Mazs salīdzinājums

Kad man palika 15:
- man nebija neviena drauga, kas mani apsveiktu (es nepārspīlēju, mani apsveica tikai ģimene)
- mājās notika vienkārši drausmīgas lietas, kuras sabojāja manu dienu
- es pati biju noslēgta, nervoza, ļoti stresaina
- attiecības ar mammu bija dziļā pa**ļā
- etc

Manā 16 dzimšanas dienā:
- man ir atgūta labākā draudzene
- iegūti jauni draugi (pat tādi cilvēki, par kuriem nekad nebiju domājusi kā par draugiem)
- ar mammu viss ir vienkārši superīgi
- ģimenē viss ir kārtībā. Lielā mērā tāpēc, ka dažs labs ir IRL
- es esmu kļuvusi dzīvespriecīgāka, atvērtāka, vairs nebaidos būt kāda esmu.
- etc

Nu ja, esmu mainījusies :D un tās ir tikai tādas virspusējas lietas. Galvenais, ka es pati jūtu kā esmu mainījusies es, cilvēki man apkārt, attieksme.
Pēdējā laika jautrākais piedzīvojums bija Elīzes pārsteiguma ballīte. Daudzi jau ir dzirdējuši, kā man gāja. Gāja labi. :D Ļoti labi. Ja neņem vērā to, ka piezvanīju un visu vēl vairāk sačakarēju, bet acīmredzot man to vajadzēja pateikt, tāpēc par to sevi vairs nerāju.
Vienu vakaru, kad pēdējo reizi nolēmu uzrakstīt un saņēmu negatīvu atbildi, manā galvā notika klikšķis. Es sapratu, ka pietiek gruzīties par lietām, kuras, diemžēl, vairs nav iespējams mainīt. Kā ir tā ir, un labāk ir saglābāt kaut cik draudzīgas attiecības, nekā zaudēt viņu pavisam. 2 nedēļas no vietas es kritu uz nerviem sev un citiem. Pietiek. Es neesmu tik slikta. Neesmu perfekta, bet arī ne tāda, kā tu domā. :)

Nobeigumam gribu pateikt, ka man ir liels,liels,liels prieks, ka Dagnis ir atnācis atpakaļ. Tik forši. Un pievienošu vēl pāris bildītes. Lai jums jauka diena!

(dz/d bildē esmu noraudājusies un ar netīru jaku, bet man tas dzīvot netraucē :D) Pagari sanāca, īstenībā :D

paldies

Pārsteidzoši, kā viens zvans, viena īsziņa, viena sarakste, viena saruna var mainīt visu lietu kustību. Kā visu var mainīt daži nepareizi pateikti vārdi. Kāpēc laiku nevar pagriezt atpakaļ un izlabot to nepareizo, ko ir nācies izdarīt vai pateikt? Kāpēc? Pašlaik man tas lieti noderētu.
Bet vienu es zinu skaidri - es darīšu visu, kas būs nepieciešams, lai viss atkal būtu tā, kā agrāk. Šodien es sev to cieši nozvērējos.

Nē.

Es darīšu visu, lai būtu VĒL LABĀK. Esmu gatava darīt tiešām visu.
Vēl neviens man nav nozīmējis tik daudz. Neviens.

Tomēr gaišais šajā visā ir tas, ka ar mani ir viņi. Ko es bez viņiem darītu? Ko es esmu bez viņiem darījusi visu šo laiku? Kā es bez viņiem varēju iztikt? Nav brīnums, ka gadu atpakaļ es biju tāda, kāda biju. Viņi ir mana aizmugure, mans spēks, kad man pašai tā trūkst. Viņi ir tie, kas sniedz man prieku pat šādās dienās, kad viss rādās tikai tumšās krāsās un es nezinu, kur likties. Un ir tik sasodīti jauka sajūta, kad tu zini, ka tev ir pie kā iet, ka tev ir pie kā iet un palūgt apskāvienu, un tu to dabūsi pretī tik stipru, ka tas gandrīz salauzīs tevi no stipruma. Just tā apskāviena mīļumu un rūpes ir kaut kas neaprakstāms. To es šodien izjutu. Tās rūpes tiešām ir nenovērtējamas.

Cilvēki, ES NEESMU VIENA!

Sasodīti jauka sajūta. Ja tikai visu varētu salikt pa plauktiņiem. Tas būtu pats labākais, ko vien es varētu vēlēties dzimšanas dienā (kas, starp citu, ir jau 10. janvārī :D).
Pašlaik tā bilde (augšējā) mazliet apraksta to, kā es jūtos. Ir tāda mazā sajūta, ka es lēnām zaudēju sevi. To Ievu, kas te kaut kur dziļumā ir. Bet es ceru, ka tas ir to vērts. Ja tā, tad man vienalga.

Vakar, kad bija tas trakākais posms, es sēdēju istabā un domāju,domāju,domāju... un vienubrīd ienāca mamma, nolika tējas krūzi un teica:"Tu vienmēr vari ar mani parunāt." Es nemāku aprakstīt to, ko es tajā brīdī jutu. Tam vienkārši nav vārdu.

Dziesma, kas kaut kādā veidā dod man spēkus ir ŠĪ (klik)


Nu ko, visas cerības uz rītdienu, turiet par mani īkšķus, lai viss nokārtotos. Wish me luck, I'm outta here