Kāda jēga jēgai, ja jēgas jēgai jēgas nav?

Par cik veselības mācībā atkal uzdeva lielisku tematu esejai, un par cik es nogrēkoju un tomēr neierakstīju sev eseju par manu bērnības māju, tad nu tagad es labošos un ļaušu jums izlasīt manas pārdomas par jēgu.

Itin visam dzīvē ir kaut kāda jēga. Bieži vien tā neliekas, bet, manuprāt, tā ir. Galu galā dzīve nekad neuzliek nevajadzīgus un bezjēdzīgus pārbaudījumus, tā uzliek tieši tik, cik vari panest un tieši ar tādu un ne savādāku domu.

Dzīves jēga, manuprāt, ir mīlestība. Arī skatoties no bioloģijas viedokļa, visi organismi ir radīti ar vienu mērķi - radīt pēcnācējus. Protams, ir daudz cilvēku, kuriem jēga slēpjas naudā un labklājībā, bet vai tad ar naudu var nopirkt laimi, prieku, smieklus, mīlestību un draudzību? Nevar. Nu tad kāda ir naudas jēga?

Kad cilvēks ir nodzīvojis garu, pilnvērtīgu un piedzīvojumiem bagātu dzīvi, kad viņš ir izjutis dzīves jēgu, tad viņš arī saprot jēgu nāvei. Cilvēks izbauda visu, ko vien var, un tad mierīgi aiziet, atstājot aiz sevis vietu savai dzīves jēgai - bērniem un mazbērniem. Kāda jēga dzīvot mūžīgi?

Caur smagu darbu var saprast lietu nozīmi. Tu ieliec sevi visu tajā, ko dari, tu tiecies pēc kaut kā, tev ir konkrēts mērķis, ko tu vēlies sasniegt, n tas liek saprast, ka nekas no gaisa nenokritīs un neuzradīsies. Tikai saviem spēkiem, tikai ar savu darbu tu sasniegsi kāroto.

Ja visam augšminētajam tiešām IR jēga, tad kāda tā ir ciešanām? Manuprāt, ciešanu jēga slēpjas tajā, ka tikai caur tām tu saproti, cik stiprs tu esi. Tās tevi norūda, un vēlāk nāk atalgojums - prieks. Cilvēks pārcieš visus dzīves un cilvēku sniegtos pārbaudījumus, un tad visnegaidītākajā brīdī notiek kaut kas tiešām labs. Un tad tu saproti, jā, tam visam bija jēga, jo tikai caru ciešanām tu spēj novērtēt visu pārējo.

Mīlestība. Mīlestības jēga ir tās sajūtas, ko tu gūsti, kad esi kopā ar otru cilvēku. Tauriņi vēderā. Smaids. Pieskārieni. Tie īpašie skatieni. Skūpsti. Apskāvieni. Lūk, tā ir jēga mīlestībai. Sajūta, ka otram cilvēkam tu esi viss. Ikvienam taču patīk justies īpašam, saņemt nedalītu uzmanību un patīk sajūta, ka tevi uzklausa, mīl un lolo. Patiesībā, mēs visi esam egoistiski un mums visiem visu vajag sev. Bet arī tam ir jēga, vai ne?

jingle bell

Es tik ļoti gribu Ziemassvētkus, ka vairs nevaru izturēt. Manī iekšā JAU ir tā Ziemīšu sajūta, bet sniega vēl nav. Vakar tā padomāju, TĀ sajūta ir tikai ziemā. Pavasarī ir pavasara sajūta, vasarā vasaras, rudenī rudens, bet ziemā īpašā ziemas sajūta. Tā ir tā, kas rod
as, kad nevari neko saskatīt, jo logu savā varā pārņēmušas leduspuķes, tā ir tā, kad nevari iziet no mājas, jo sniegs ir aizsprostojis durvis, tā ir tā gurkstošā skaņa, kad Tu brien pa sniegu, tā ir maigā krītošo sniegpārsliņu skaņa, lāsteku nokrišanas skaņa un brāļa sauciens iet pašļūkāt pa kalniņu. Ārprāts, kā es to tagad gribētu - nosalušās rokas, kājas un degunu, bet tajā pašā laikā to bērna prieku, kas rodas, kad esi veiksmīgi nobraucis pa kalni

ņu nekur neieskrienot. Ehh, dodiet man sniegu, mandarīnus, piparkūkas, štovētus kāpostus, pīrādziņus, bet, pats galvenais, dodiet man EGLĪTI! Bet tad es tā padomāju un sapratu, ka vairs jau nav tālu

, vēl 2 ar pusi nedēļas un sāksies Advente. Super :) Šis tāds īsais ieraksts par Ziemassvētkiem Novembrī.

Veiksmi mācībās, semestra beigas, mīlī

ši :D

P.S. Visi baigi maina bloga izskatu, bet es palikšu pie nemainīgām vērtībām :D