show must go on

Ir tas viens brīdis katra dzīvē, kad Tu saproti, ka kaut kas ir jāmaina. Ka kaut kas nav kā vajag. Ka Tu esi nolicis SAVUS sapņus malā CITU dēļ. Bet vai tā vajag? Vai tā ir pareizi? Nē. Nav. Teiksiet - egoiste? Nē. Ja godīgi, tad man ir apnicis visu laiku domāt par citiem, par to, lai pārējiem ir labi, noliekot sevi otrajā plānā. Es gribu spēlēt galveno lomu. Tā taču ir mana dzīve, vai ne? Mana vienīgā iespēja. Un zinu, ka neesmu vienīgā tāda, kas visu dara mīļā miera labad. Pietiek vienreiz.

Pēdējās dienās domāju par kļūdām, ko cilvēki pieļauj. Tajā brīdī Tu nemaz nesaproti, ka tā ir kļūda. Bet pēc tam.... Pēc tam sākas pārmetumi. Sākas sarunas ar sevi. Sākas pārdomas. Un beigās tas viss aiziet tik tālu, ka Tu sāc pats sevi neieredzēt. Tad Tu sev jautā - ko es, pie velna, izdarīju?! Kāpēc, pats galvenais? Nezinu. Tāda ir atbilde. Kāpēc nevarētu būt kāds, kas pasaka - to vajag darīt, to nevajag? Ha, muļķīga iedoma. Tad jau nebūtu interesanti. Tad mēs visi būtu tik vienveidīgi. Tik paredzami un pareizi. Nē, tad labāk tādus nevajag. Man labāk patīk izjust visu uz savas ādas, pašai gūt pieredzi.

Riebjas, ka Tu pats sevi nesaproti. Riebjas. Nezini, kur likties. Ar ko parunāt jau ir, protams, bet tas neko nelīdz. Jo tās sajūtas nevar ietērpt vārdos. Ehhh, grūta tā dzīve, grūta.

tu pats

Mēs, cilvēki, esam tik dažādi. Mums katram ir savas vēlmes, iespējas, katram sava varēšana. Mēs katrs domājam un darām savādāk. Bet ir lieta (sauciet kā gribat), kas mums visiem ir kopīga - ikvienam pienāk brīdis, kad viss ir lieliski, kad laime un prieks iet roku rokā ar mums, bet pienāk arī tas brīdis, kad liekas, ka viss jūk un brūk, ka sliktāk nevar. Un, manuprāt, pati lielākā māksla ir spēja tikt galā gan ar labajiem, gan sliktajiem laikiem. Ko varu teikt par sevi - man vēl daudz un dikti ir jāstrādā, jārunājās un jāizprot sevi, lai spētu to izdarīt tik veiksmīgi, cik es vēlētos.

Cik labs ir tas brīdis, kad tu saproti, ka esi pats laimīgākais cilvēks pasaulē, kuram ir viss, ko vien var vēlēties. Kad liekas, ka viss iet no rokas un notiek tieši tā, kā tu to vēlies, kā tu to esi iztēlojies. Bet cik sāpīgs ir brīdis, kad tu saproti, ka viss ir sabrucis, ka vairs nav nekas, no kā smelties prieku un spēku. Parasti mēs visi jūtamies nodoti, nesaprasti, piečakarēti vai vienkārši - nelaimīgi. Vienmēr pie visa ir vainīgi apkārtējie, vienmēr tie citi, bet mēs paši nekad. Mēs vienmēr esam tie, kuri visu izdarīja pareizi, nepieļāva nekādas kļūdas un ka vispār paši par sevi esam Dieva dāvana. Un tad kaut kādā brīdī notiek tas maģiskais klikšķis, pienāk tā apjausma:"Bļāviens, bet es taču pati/pats biju vainīga/vainīgs!" Tādos brīžos parasti iekrīt otrā galējībā - es esmu slikts, es neesmu nevienu pelnījis, man nekur nav vietas, neviens mani negrib, es esmu neglīts utt. Un tad mēs staigājam tādi nekādi, ar nodurtām galvām, izpūrušiem matiem un neizgludinātām drēbēm, jo, redz, nav jau neviena kā dēļ censties. Nav jau neviena, kas to spētu novērtēt. Bet ir gan! Tu pats!

Mana krustmāte saka tā:"Visas beigas ir kaut kā laba sākums."

Ko es ar šo visu garo, iespējams, nesakarīgo un nesaprotamo penteri gribēju pateikt? Tikai to, ka mēs paši nosakām, kad būs mūsu baltās un melnās svītras, ka mēs paši esam tie, kā dēļ censties, ka mēs paši varam un mums vajag smelties spēku sevī un ka mēs paši nosakām, kā ritēs mūsu dzīve.

Un kad arī Tev, mans dārgais, uzticamais draugs (kas noteikti uzspieda uz iekopēto linku twitter.com), pienāks tas brīdis, kad viss ies šķērsām, atceries - tu tāds esi vienīgais, tu esi lielisks tāds, kāds esi un tu visu vari (tā teikt - never let drama bring you down)!!!

Priecīgas Lieldienas, mīlīši.

Kāda jēga jēgai, ja jēgas jēgai jēgas nav?

Par cik veselības mācībā atkal uzdeva lielisku tematu esejai, un par cik es nogrēkoju un tomēr neierakstīju sev eseju par manu bērnības māju, tad nu tagad es labošos un ļaušu jums izlasīt manas pārdomas par jēgu.

Itin visam dzīvē ir kaut kāda jēga. Bieži vien tā neliekas, bet, manuprāt, tā ir. Galu galā dzīve nekad neuzliek nevajadzīgus un bezjēdzīgus pārbaudījumus, tā uzliek tieši tik, cik vari panest un tieši ar tādu un ne savādāku domu.

Dzīves jēga, manuprāt, ir mīlestība. Arī skatoties no bioloģijas viedokļa, visi organismi ir radīti ar vienu mērķi - radīt pēcnācējus. Protams, ir daudz cilvēku, kuriem jēga slēpjas naudā un labklājībā, bet vai tad ar naudu var nopirkt laimi, prieku, smieklus, mīlestību un draudzību? Nevar. Nu tad kāda ir naudas jēga?

Kad cilvēks ir nodzīvojis garu, pilnvērtīgu un piedzīvojumiem bagātu dzīvi, kad viņš ir izjutis dzīves jēgu, tad viņš arī saprot jēgu nāvei. Cilvēks izbauda visu, ko vien var, un tad mierīgi aiziet, atstājot aiz sevis vietu savai dzīves jēgai - bērniem un mazbērniem. Kāda jēga dzīvot mūžīgi?

Caur smagu darbu var saprast lietu nozīmi. Tu ieliec sevi visu tajā, ko dari, tu tiecies pēc kaut kā, tev ir konkrēts mērķis, ko tu vēlies sasniegt, n tas liek saprast, ka nekas no gaisa nenokritīs un neuzradīsies. Tikai saviem spēkiem, tikai ar savu darbu tu sasniegsi kāroto.

Ja visam augšminētajam tiešām IR jēga, tad kāda tā ir ciešanām? Manuprāt, ciešanu jēga slēpjas tajā, ka tikai caur tām tu saproti, cik stiprs tu esi. Tās tevi norūda, un vēlāk nāk atalgojums - prieks. Cilvēks pārcieš visus dzīves un cilvēku sniegtos pārbaudījumus, un tad visnegaidītākajā brīdī notiek kaut kas tiešām labs. Un tad tu saproti, jā, tam visam bija jēga, jo tikai caru ciešanām tu spēj novērtēt visu pārējo.

Mīlestība. Mīlestības jēga ir tās sajūtas, ko tu gūsti, kad esi kopā ar otru cilvēku. Tauriņi vēderā. Smaids. Pieskārieni. Tie īpašie skatieni. Skūpsti. Apskāvieni. Lūk, tā ir jēga mīlestībai. Sajūta, ka otram cilvēkam tu esi viss. Ikvienam taču patīk justies īpašam, saņemt nedalītu uzmanību un patīk sajūta, ka tevi uzklausa, mīl un lolo. Patiesībā, mēs visi esam egoistiski un mums visiem visu vajag sev. Bet arī tam ir jēga, vai ne?

jingle bell

Es tik ļoti gribu Ziemassvētkus, ka vairs nevaru izturēt. Manī iekšā JAU ir tā Ziemīšu sajūta, bet sniega vēl nav. Vakar tā padomāju, TĀ sajūta ir tikai ziemā. Pavasarī ir pavasara sajūta, vasarā vasaras, rudenī rudens, bet ziemā īpašā ziemas sajūta. Tā ir tā, kas rod
as, kad nevari neko saskatīt, jo logu savā varā pārņēmušas leduspuķes, tā ir tā, kad nevari iziet no mājas, jo sniegs ir aizsprostojis durvis, tā ir tā gurkstošā skaņa, kad Tu brien pa sniegu, tā ir maigā krītošo sniegpārsliņu skaņa, lāsteku nokrišanas skaņa un brāļa sauciens iet pašļūkāt pa kalniņu. Ārprāts, kā es to tagad gribētu - nosalušās rokas, kājas un degunu, bet tajā pašā laikā to bērna prieku, kas rodas, kad esi veiksmīgi nobraucis pa kalni

ņu nekur neieskrienot. Ehh, dodiet man sniegu, mandarīnus, piparkūkas, štovētus kāpostus, pīrādziņus, bet, pats galvenais, dodiet man EGLĪTI! Bet tad es tā padomāju un sapratu, ka vairs jau nav tālu

, vēl 2 ar pusi nedēļas un sāksies Advente. Super :) Šis tāds īsais ieraksts par Ziemassvētkiem Novembrī.

Veiksmi mācībās, semestra beigas, mīlī

ši :D

P.S. Visi baigi maina bloga izskatu, bet es palikšu pie nemainīgām vērtībām :D

kārtējais jaunais sākums

Tieši tā, manā dzīvē atkal ir notikušas pārmaiņas, kurām es vienkārši biju spiesta pielāgoties. Pateicoties šīm pārmaiņām, es esmu sapratusi daudz ko jaunu par sevi. Esmu mainījusies pati. Atkal. Jā. Un nu pavisam droši varu teikt - ES SEVI MĪLU! Nevis tā egoistiski (es esmu vislabākā utt.), bet gan tā, kā katram sevi būtu jāmīl. Beeeiiidzzoootttt pār mani nāca tā apskaidrība, ka es esmu vienīgā tāda visā pasaulē, tādas kā es nekad nav bijis un nebūs, es esmu unikāla un ar to lepojos. Neesmu nemaz tik slikta, kā daži grib mani pataisīt. Laikam bija jāpiedzīvo kāpums, tad smags kritums, lai saprastu, cik vērta es esmu. Un zelta vārdi, ko man teica Anete "Ne jau viņš noteiks to, cik vērta Tu esi!".

Viss, ko es gribēju pateikt ir tas, ka es cīnos un eju uz priekšu. Neatskatos atpakaļ. Izbaudu visu, ko varu, priecājos par visiem, kas ir man apkārt un ir ar mani. Un tā tas lai pagaidām paliek :)

should have said

... un atkal izņemu telefonu no somas, cerībā, ka varbūt tomēr būs īsziņa, zvans. Bet nekā. Atkal un atkal pārbaudu vēstules, cerībā, ka varbūt. Bet nekā. Vispār. Ne ziņas. Tukšums.

Atsaucu atmiņā visas tikšanās, visas it kā nenozīmīgās lietas, kas pārrunātas, pieskārienus, apskāvienus un domāju, domāju, domāju. Brīžiem liekas, ka galva uzspārgs no domu pārpilnības. Ha, kā tad, tas būtu pārāk vienkārši.

Es jūtos tik nevērta. It kā es nebūtu nekas. Es jūtos apmaldījusies pati sevī un situācijā kā tādā. Es nezinu, ko domāt, ko darīt. Zvanīt, runāt, aiziet, noslēgties, izlikt visu uz klavieru taustiņiem, raudāt, plēst, bļaut, smieties, pārdzīvot, priecāties vai vienkārši skumt? Vai varbūt izlikties, ka man viss ir vienalga? Gaidīt? Jā, esmu spiesta gaidīt, bet šoreiz mans moto "Laiks visu rādīs" te neiederās. Jo man vajag saprast tagad. Man vajag atgūt to sirdsmieru, kas man bija. To dzīvesprieku un apziņu, ka viss ir lieliski un tik labi, cik vien iespējams. Bet kā? Nezinu.

dari, ko darīdams, bet NEKAD NEAPSTĀJIES

Dzīve beidzot atkal ir iegājusi ierastajā, man patīkamajā ritmā, kad es izeju no mājas 8:00 un atgriežos 21:00. Jā, iespējams, ka tas jums šķitīs par traku, bet man patīk, ka man nav laika un es esmu nodarbināta visas dienas garumā. Kā saka, jo vairāk dari, jo vairāk paspēj izdarīt.

Šogad manas divas mīļākās mācību stundas ir psiholoģija un veselības mācība. Abās es uzzinu daudz ko jaunu par sevi. Līdz šim vairāk veselības mācībā. Tiešām patīkamas stundas. :)

Šodien aizdomājos par to, kā var zināt, ka otrs cilvēks jūt to pašu, ko tu? Un sapratu, ka to nevar zināt. Brīžiem liekas, ka tam tā ir jābūt, ka nemaz nevajag to zināt, bet brīžiem šķiet, ka otrs nemaz nejūt to, ko tu, un tad tu sāc iedomāties visādas šausmīgas lietas un iztēloties to, kas nemaz nav. Aptuveni tā ir tagad man. Kad nezinu, kā ir un kas ir. Vienu brīdi viss ir lieliski, nākamajā šķiet, ka viss ir pilnīgi nepareizi, vēl nākamajā liekas, priekš kam man tas vispār ir vajadzīgs, bet vēl tālāk nākamajā nevaru iedomāties, kā būtu bez viņa. Un tas viss ļoti nodarbina manu prātu, kas nepavisam nav labi, jo man nav laika tādām domām. Ir jau tā, ka attieksme rada attieksmi, bet es nesaprotu, vai es esmu tā, kura pirmā rada to attieksmi. Tā stulbā situācija, kad tu nezini, kā izturēties un ko darīt.. Kā lai zina, vai viss ir un būs labi?

Pagaidām no manis šis ir viss, bet es noteikti te ierakstīšu svētdien, jo pirmdien uz veselības mācību man ir jāapraksta sava bernības māja, un man tas šķiet tik labs temats, ka domāju par to ierakstīt arī blogā.

Bet tikmērrrrr, pasmaidiet, zaķīši, un novērtējiet visu, kas jums ir :)

P.S. ES MĪLU RUDENI! <3