Es tik ļoti gribu Ziemassvētkus, ka vairs nevaru izturēt. Manī iekšā JAU ir tā Ziemīšu sajūta, bet sniega vēl nav. Vakar tā padomāju, TĀ sajūta ir tikai ziemā. Pavasarī ir pavasara sajūta, vasarā vasaras, rudenī rudens, bet ziemā īpašā ziemas sajūta. Tā ir tā, kas rod
as, kad nevari neko saskatīt, jo logu savā varā pārņēmušas leduspuķes, tā ir tā, kad nevari iziet no mājas, jo sniegs ir aizsprostojis durvis, tā ir tā gurkstošā skaņa, kad Tu brien pa sniegu, tā ir maigā krītošo sniegpārsliņu skaņa, lāsteku nokrišanas skaņa un brāļa sauciens iet pašļūkāt pa kalniņu. Ārprāts, kā es to tagad gribētu - nosalušās rokas, kājas un degunu, bet tajā pašā laikā to bērna prieku, kas rodas, kad esi veiksmīgi nobraucis pa kalni
ņu nekur neieskrienot. Ehh, dodiet man sniegu, mandarīnus, piparkūkas, štovētus kāpostus, pīrādziņus, bet, pats galve
nais, dodiet man EGLĪTI! Bet tad es tā padomāju un sapratu, ka vairs jau nav tālu
nais, dodiet man EGLĪTI! Bet tad es tā padomāju un sapratu, ka vairs jau nav tālu, vēl 2 ar pusi nedēļas un sāksies Advente. Super :) Šis tāds īsais ieraksts par Ziemassvētkiem Novembrī. 
Veiksmi mācībās, semestra beigas, mīlī
ši :D
P.S. Visi baigi maina bloga izskatu, bet es palikšu pie nemainīgām vērtībām :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru