Kāda jēga jēgai, ja jēgas jēgai jēgas nav?

Par cik veselības mācībā atkal uzdeva lielisku tematu esejai, un par cik es nogrēkoju un tomēr neierakstīju sev eseju par manu bērnības māju, tad nu tagad es labošos un ļaušu jums izlasīt manas pārdomas par jēgu.

Itin visam dzīvē ir kaut kāda jēga. Bieži vien tā neliekas, bet, manuprāt, tā ir. Galu galā dzīve nekad neuzliek nevajadzīgus un bezjēdzīgus pārbaudījumus, tā uzliek tieši tik, cik vari panest un tieši ar tādu un ne savādāku domu.

Dzīves jēga, manuprāt, ir mīlestība. Arī skatoties no bioloģijas viedokļa, visi organismi ir radīti ar vienu mērķi - radīt pēcnācējus. Protams, ir daudz cilvēku, kuriem jēga slēpjas naudā un labklājībā, bet vai tad ar naudu var nopirkt laimi, prieku, smieklus, mīlestību un draudzību? Nevar. Nu tad kāda ir naudas jēga?

Kad cilvēks ir nodzīvojis garu, pilnvērtīgu un piedzīvojumiem bagātu dzīvi, kad viņš ir izjutis dzīves jēgu, tad viņš arī saprot jēgu nāvei. Cilvēks izbauda visu, ko vien var, un tad mierīgi aiziet, atstājot aiz sevis vietu savai dzīves jēgai - bērniem un mazbērniem. Kāda jēga dzīvot mūžīgi?

Caur smagu darbu var saprast lietu nozīmi. Tu ieliec sevi visu tajā, ko dari, tu tiecies pēc kaut kā, tev ir konkrēts mērķis, ko tu vēlies sasniegt, n tas liek saprast, ka nekas no gaisa nenokritīs un neuzradīsies. Tikai saviem spēkiem, tikai ar savu darbu tu sasniegsi kāroto.

Ja visam augšminētajam tiešām IR jēga, tad kāda tā ir ciešanām? Manuprāt, ciešanu jēga slēpjas tajā, ka tikai caur tām tu saproti, cik stiprs tu esi. Tās tevi norūda, un vēlāk nāk atalgojums - prieks. Cilvēks pārcieš visus dzīves un cilvēku sniegtos pārbaudījumus, un tad visnegaidītākajā brīdī notiek kaut kas tiešām labs. Un tad tu saproti, jā, tam visam bija jēga, jo tikai caru ciešanām tu spēj novērtēt visu pārējo.

Mīlestība. Mīlestības jēga ir tās sajūtas, ko tu gūsti, kad esi kopā ar otru cilvēku. Tauriņi vēderā. Smaids. Pieskārieni. Tie īpašie skatieni. Skūpsti. Apskāvieni. Lūk, tā ir jēga mīlestībai. Sajūta, ka otram cilvēkam tu esi viss. Ikvienam taču patīk justies īpašam, saņemt nedalītu uzmanību un patīk sajūta, ka tevi uzklausa, mīl un lolo. Patiesībā, mēs visi esam egoistiski un mums visiem visu vajag sev. Bet arī tam ir jēga, vai ne?

jingle bell

Es tik ļoti gribu Ziemassvētkus, ka vairs nevaru izturēt. Manī iekšā JAU ir tā Ziemīšu sajūta, bet sniega vēl nav. Vakar tā padomāju, TĀ sajūta ir tikai ziemā. Pavasarī ir pavasara sajūta, vasarā vasaras, rudenī rudens, bet ziemā īpašā ziemas sajūta. Tā ir tā, kas rod
as, kad nevari neko saskatīt, jo logu savā varā pārņēmušas leduspuķes, tā ir tā, kad nevari iziet no mājas, jo sniegs ir aizsprostojis durvis, tā ir tā gurkstošā skaņa, kad Tu brien pa sniegu, tā ir maigā krītošo sniegpārsliņu skaņa, lāsteku nokrišanas skaņa un brāļa sauciens iet pašļūkāt pa kalniņu. Ārprāts, kā es to tagad gribētu - nosalušās rokas, kājas un degunu, bet tajā pašā laikā to bērna prieku, kas rodas, kad esi veiksmīgi nobraucis pa kalni

ņu nekur neieskrienot. Ehh, dodiet man sniegu, mandarīnus, piparkūkas, štovētus kāpostus, pīrādziņus, bet, pats galvenais, dodiet man EGLĪTI! Bet tad es tā padomāju un sapratu, ka vairs jau nav tālu

, vēl 2 ar pusi nedēļas un sāksies Advente. Super :) Šis tāds īsais ieraksts par Ziemassvētkiem Novembrī.

Veiksmi mācībās, semestra beigas, mīlī

ši :D

P.S. Visi baigi maina bloga izskatu, bet es palikšu pie nemainīgām vērtībām :D

kārtējais jaunais sākums

Tieši tā, manā dzīvē atkal ir notikušas pārmaiņas, kurām es vienkārši biju spiesta pielāgoties. Pateicoties šīm pārmaiņām, es esmu sapratusi daudz ko jaunu par sevi. Esmu mainījusies pati. Atkal. Jā. Un nu pavisam droši varu teikt - ES SEVI MĪLU! Nevis tā egoistiski (es esmu vislabākā utt.), bet gan tā, kā katram sevi būtu jāmīl. Beeeiiidzzoootttt pār mani nāca tā apskaidrība, ka es esmu vienīgā tāda visā pasaulē, tādas kā es nekad nav bijis un nebūs, es esmu unikāla un ar to lepojos. Neesmu nemaz tik slikta, kā daži grib mani pataisīt. Laikam bija jāpiedzīvo kāpums, tad smags kritums, lai saprastu, cik vērta es esmu. Un zelta vārdi, ko man teica Anete "Ne jau viņš noteiks to, cik vērta Tu esi!".

Viss, ko es gribēju pateikt ir tas, ka es cīnos un eju uz priekšu. Neatskatos atpakaļ. Izbaudu visu, ko varu, priecājos par visiem, kas ir man apkārt un ir ar mani. Un tā tas lai pagaidām paliek :)

should have said

... un atkal izņemu telefonu no somas, cerībā, ka varbūt tomēr būs īsziņa, zvans. Bet nekā. Atkal un atkal pārbaudu vēstules, cerībā, ka varbūt. Bet nekā. Vispār. Ne ziņas. Tukšums.

Atsaucu atmiņā visas tikšanās, visas it kā nenozīmīgās lietas, kas pārrunātas, pieskārienus, apskāvienus un domāju, domāju, domāju. Brīžiem liekas, ka galva uzspārgs no domu pārpilnības. Ha, kā tad, tas būtu pārāk vienkārši.

Es jūtos tik nevērta. It kā es nebūtu nekas. Es jūtos apmaldījusies pati sevī un situācijā kā tādā. Es nezinu, ko domāt, ko darīt. Zvanīt, runāt, aiziet, noslēgties, izlikt visu uz klavieru taustiņiem, raudāt, plēst, bļaut, smieties, pārdzīvot, priecāties vai vienkārši skumt? Vai varbūt izlikties, ka man viss ir vienalga? Gaidīt? Jā, esmu spiesta gaidīt, bet šoreiz mans moto "Laiks visu rādīs" te neiederās. Jo man vajag saprast tagad. Man vajag atgūt to sirdsmieru, kas man bija. To dzīvesprieku un apziņu, ka viss ir lieliski un tik labi, cik vien iespējams. Bet kā? Nezinu.

dari, ko darīdams, bet NEKAD NEAPSTĀJIES

Dzīve beidzot atkal ir iegājusi ierastajā, man patīkamajā ritmā, kad es izeju no mājas 8:00 un atgriežos 21:00. Jā, iespējams, ka tas jums šķitīs par traku, bet man patīk, ka man nav laika un es esmu nodarbināta visas dienas garumā. Kā saka, jo vairāk dari, jo vairāk paspēj izdarīt.

Šogad manas divas mīļākās mācību stundas ir psiholoģija un veselības mācība. Abās es uzzinu daudz ko jaunu par sevi. Līdz šim vairāk veselības mācībā. Tiešām patīkamas stundas. :)

Šodien aizdomājos par to, kā var zināt, ka otrs cilvēks jūt to pašu, ko tu? Un sapratu, ka to nevar zināt. Brīžiem liekas, ka tam tā ir jābūt, ka nemaz nevajag to zināt, bet brīžiem šķiet, ka otrs nemaz nejūt to, ko tu, un tad tu sāc iedomāties visādas šausmīgas lietas un iztēloties to, kas nemaz nav. Aptuveni tā ir tagad man. Kad nezinu, kā ir un kas ir. Vienu brīdi viss ir lieliski, nākamajā šķiet, ka viss ir pilnīgi nepareizi, vēl nākamajā liekas, priekš kam man tas vispār ir vajadzīgs, bet vēl tālāk nākamajā nevaru iedomāties, kā būtu bez viņa. Un tas viss ļoti nodarbina manu prātu, kas nepavisam nav labi, jo man nav laika tādām domām. Ir jau tā, ka attieksme rada attieksmi, bet es nesaprotu, vai es esmu tā, kura pirmā rada to attieksmi. Tā stulbā situācija, kad tu nezini, kā izturēties un ko darīt.. Kā lai zina, vai viss ir un būs labi?

Pagaidām no manis šis ir viss, bet es noteikti te ierakstīšu svētdien, jo pirmdien uz veselības mācību man ir jāapraksta sava bernības māja, un man tas šķiet tik labs temats, ka domāju par to ierakstīt arī blogā.

Bet tikmērrrrr, pasmaidiet, zaķīši, un novērtējiet visu, kas jums ir :)

P.S. ES MĪLU RUDENI! <3

more than ever

Sveiki, rausīši. Kā jums klājas? Ceru, ka visiem viss ir labi, jo beidzot man pašai tā ir. Ko lai saka - esmu tā pa īstam, tā patiesi laimīga. Nekad vēl nav bijis tā, kā ir tagad. Savai sirsniņai vienu dienu jautāju vai tad, kad biju ar kādu citu es arī biju tāda, kāda esmu tagad. Viņa atbildēja tā "Tu biji, bet ne tik, tik, tik ļoti laimīga kā tagad!" Vislielākais gandarījums man ir par to, ka es pierādīju visiem, ka neesmu muļķe, pierādīju, ka mana sirds nekad nemelo un pierādīju, ka esmu stiprāka kā jūs visi domājat. Mēs pierādījām, ka viss ir iespējams! Īstenībā, nezinu, ko lai citu raksta. Šobrīd esmu as happy as I've never been before.

Ak, jā. Skola ir pēc 9 dienām. Labs, ne? :D

bučas, mučas visiem

xx

domu domas

Ar šo ierakstu es aptuveni centīšos jums paskaidrot, kādas emocijas un domas manī risinājās visas iepriekšējās nedēļas un šo dienu laikā. Tātad, lielākais vasaras piedzīvojums, proti, Fusion nometne nu ir pagājis, bet šī nometne pavisam noteikti atstās diezgan paliekošas pēdas visā manā turpmākajā dzīvē.

Notikumi

Nometnes lielākā daļa pagāja dziedot. Nu labi, gandrīz visa diena pagāja dziedot, kā rezultātā pēc koncerta man balss vienkārši nebija. Joprojām nevaru padziedāt tā, kā varbūt gribētos, jo balssaites ir pārpūlētas. Viena no mīļākajām dienas daļām bija vakara meetingi, jo tajos mēs parasti apskatījām tās dienas fotogrāfijas, nodziedājām kādu dziesmu, un kāds no vadītājiem pastāstīja kādu tiešām satriecošu stāstu no savas dzīves. Tieši šie stāsti bieži lika man aizdomāties ne pa jokam, pat tā, ka no domu pārpilnības nevarēju iemigt (bet ja tu nebiji gulējis, tu nebiji lietojams). Vēl man ļoti patika spēļu laiki, kad visi nometnieki spēlēja kādu tiešām interesantu spēli, kura parasti tāaaa uzsita to kopības sajūtu. Dienas grafiks bija šāds - 9os brokastis, rīta meeting, workshop, choir, pusdienas, free time (vai arī banda mēģinājumi, kā kuro reizi), choir, vakariņas, vakara meeting, mazās grupiņas, un 11os jābūt gultā (šo daļu reti kurš pildīja). Man ļoti patika kora mēģinājumi. Arī man tika uzticēta viena dziesma, kuru man bija jādiriģē. Stāvot priekšā ~ 60 cilvēkiem, cenšoties viņiem iemācīt dziesmu (starp citu Lady Gaga - Just Dance :D) un saprotot, ka skan tiešām lieliski, tevi pārņem tāds lepnums par sevi!

Bet, manuprāt, pati, pati mīļākā dienas daļa man bija mazo grupiņu sanāksmes. Meitenes, ar kurām es biju kopā mazajā grupiņā, ir vieni no foršākajiem cilvēkiem, kādus ir nācies sastapt. Mēs runājām gan par, gan ne pa tēmu, un es zinu, ka viss, ko viņām stāstīju paliks pie viņām, tāpat kā tas, ko viņas stāstīja man paliks tikai pie manis, un neviens cits to nekad neuzzinās. Pēdējais vakars (labirints) vispār pārspēja visus iepriekšējos, jo mēs vienkārši kopistiski raudājām. Roku uz sirds liekot varu teikt, ka tā man nekad nebija bijis. 6 meitenes sēž un raud. EMO :D Notikumi bija daudz, visas iešanas uz veikaliem, spēļu spēlēšanas, runāšanas utt. nemaz nav iespējams tā uzskaitīt un atstāstīt. Tas bija jāizdzīvo, lai saprastu.

Sajūtas

Šī nometne ir ļoti mainījusi manus uzskatus un domāšanu ne tikai par kristiešiem un kristietību kā tādu, bet arī par sevi un to, kā es dzīvoju. Ir tik neeenormāli forša sajūta, kad tev vienkārši pienāk klāt un pajautā, vai viss ir kārtībā, kā tev iet vai arī vienkārši pasaka, ka esi malacis. Nometnē es jutu to, ka par mani rūpējas. Tiešā šī vārda nozīmē. Rūpējas, lai man būtu labi, lai es nebūtu viena, lai man būtu, ko darīt un lai es justos mīlēta un vajadzīga. To piepildījumu, ko sniedz kopīgie kora mēģinājumi un sarunas, nemaz nevar aprakstīt. Es jutos tiešām piepildīta ar labām sajūtām un labām domām. Nebija neviena sliktas domas, piemēram, kā tas un tas uzvedas, kas viņam/viņai mugurā utt. Bija tikai labais. Un kad tu nedēļu padzīvo kopā ar labiem, atvērtiem un visādā citādā ziņā superīgiem cilvēkiem, tu pats tāds kļūsti. Gribās viņiem līdzināties. Tad tas bija neapzināti, tagad jau apzināti. Ja godīgi, nevienu reizi nebija tā, ka izmisīgi vēlējos būt mājās, jo Fusion man bija kā mājas, kā ģimene. Atkalredzēšanās prieks, ieraugot pagājušajā gadā iepazītus cilvēus, apskāviena ciešums un mīļums.. Prieks, par jauniem draugiem. Prieks, ka citi redz to labo, kas katrā ir, nevis slikto, ko parasti citi tev saka. Un skumjas par to, ka ir jāšķiras. Lielu daļu no cilvēkiem man būs iespējams satikt tikai nākamgad, nākamajā Fusion nometnē, lielu daļu man ir iespējams satikt, varbūt nedaudz papūloties, bet ir iespējams, un par to es esmu ļoti pateicīga. Nometne mani ir mainījusi uz labo pusi. Dažādas baumas, citu aprunāšana utt. man vairs nesniedz tādu baudījumu un gandarījumu kā agrāk, kad es varēju pateikt - es nu gan tā nekad nedarīšu, kā tā vispār var un bla, bla, bla. Tagad es saprotu, ka no tā nav nekāda jēga. Protams, ir interesanti paklausīties, ko tev pastāsta, bet man vairs nav vajadzība ko tādu pašai stāstīt, lielīties vai ko citu. Vienkārši ir tāda forša sajūta, kad liekas, ka viss ir labs un jauks. hah. Un to saku es :D

Šie teikumi nekādā saprotamā veidā nespēj atspoguļot to, kā es jutos nometnes laikā un kā jūtos tagad, but I did my best.

Nobeigumā viens citāts, kas man ir visdziļāk iespiedies atmiņā no labirinta, un viens, ko izlasīju, un kas lika padomāt. Jauku dienu visiem, smaidam :)

"Tu nevari izmainīt pagātni, bet tu vienmēr vari sākt no jauna."

&

"It doesn’t matter what mistakes you’ve made. It doesn’t matter how you’ve been hurt. It doesn’t matter whether you believe in God, hate Him, or love Him. He loves you."

#atskaite

Šodien ir tā diena, kad es braucu uz Fusion nometni for the very first time, and I'm sooo excited! Garastāvoklis ir ļoti labs, kas pēdējā laikā gadās bieži, un man tas patīk. Nāk smiekli par to, kas rakstīja, ka tādām lētām meitenēm kā es, nav ko darīt tādās nometnēs. Hahahaaa, cik stulbi, nu :D man tā patīk šie cilvēki, kuriem nav nekā labāka, ko darī, kā domāt par mani un to, vai es esmu lēta vai dārga. Wahahaha. Bet nu ja jau patīk, tad lūdzu :D

Un pati iepriecinošākā ziņa, kas pārspēj pat šo ir tā, ka brauks atpakaļ AUGUSTA SĀKUMĀ, which is great! Nu vienkārši ideāli!

Tieši skan Champagne Showers, es tresīju līdz, un viss ir foršiiii. Tiksimies pēc nedēļas, apsolu kaut ko iepostot, jo katras dienas beigās rakstīšu savā blociņā par dienas notikumiem :)

Smaidam

Shake that bottle and make it *POP*

tikai gribēju pateikt,

ka man ir LABĀKIE DRAUGI PASAULĒ!

decision

Sveiki visiem. Atkal ir pagājis kāds laiks kopš iepriekšējā ieraksta, un atkal ir noticis tik daudz kas. Uhh..

Īstenībā pat nezinu, ko lai raksta.. Pa šo laiku man ir bijusi tāda emociju gamma, kāda vēl nekad agrāk. Esmu jutusi neizmērojamu prieku un laimi, bet takā pašā laikā briesmīgas skumjas un reizē arī niknumu. Esmu pievīlusi sevi, un veiksmīgi pagādāju, ka kādu laiku iekšā sīka balstiņa ar mani runās un pārmetīs. To es sev ilgi nevarēšu piedod. Nekad un nemūžam nebūtu domājusi, ka tā varētu izdarīt, bet, redz kā, visam pienāk pirmā reize. Šo pirmo reizi es labprātāk būtu izlaidusi. Tomēr par spīti visam, es esmu pieņēmusi, manuprāt, pareizo lēmumu. Proti, joprojām turos pie tā, ko apsolīju un nekas ārpus rāmjiem nenotiks. Galu galā, savs vārds ir jātur. To es arī darīšu. Ļoti gaidu augustu, kad viss beidzot būs skaidrs līdz pašam pēdējam sīkumam. Pilnīga un galīga skaidrība man ir vajadzīga visvairāk.

Pieņemu, ka augstāk rakstīto saprotu tikai es un, maksimums, vēl 2 cilvēki. Pie tā arī paliksim.

Ja par ikdienišķo, tad šī vasara skrien neticamā ātrumā. Liekas, tikko vēl bija Jāņi, bet ir jau jūlija vidus. Kur tas laiks paliek?! Dienas paiet nemanot, man apkārt ir man paši tuvākie un mīļākie, kuri gādā un rūpējas par mani. Starp citu, šo sajūtu es nebiju jutusi jau sen - rūpes. Tagad vairāk kā jebkad agrāk zinu, ka man VIENMĒR būs cilvēks, pie kura es varu griezties lai arī kādos sūdos es atkal būtu iekūlusies, zinu, ka viņa mani uzklausīs, nenosodīs, bet savu viedokli pilnīgi atklāti paudīs. Un to es viņā vērtēju visaugstāk - godīgumu.

Savu basketbola skillu esmu uzkačājusi nenormāli, tagad varu apspēlēt pat izlases spēlētāju, muhahahaa. Darbs ir, naudiņu pelnu, nekas daudz, nekādi zelta kalni tie nav, bet pietiek.

Izbaudiet atlikušo vasaras daļu, mīļie :)

Un īpašas bučas manam mazajam heiterītim ;* Tu padari manu dienu labāku, haha

#I'msoawesome

ES JŪTOS TIK LABI, VISS IR LABI, DZĪVE IR SUPER, UN ES ESMU LAIMĪGA. oooo, jāaa, mazie :D

nekas tāaads nav noticis, bet mana dzīve pēkšņi ir kļuvusi tik vienkārša, tik lieliska, un viss tik ļoti labi un dabīgi rit savu gaitu, ka es nevaru beigt priecāties. Jāņi tiks pavadīti vienkārši LIELISKĀ kompānijā, 3 dienas ar daudz alu un ēdienu. Ar mammu attiecības ir vienkārši superīgas, viss ir ideāli! Man ir tik milzonīgs prieks pašai par sevi, ka man ļoti gribējās ar to padalīties arī ar jums.

Tas arī bija viss mans grandiozais un notikumu pārbagātais ieraksts. Jautrus Līgo un Jāņus visiem, nosvinieties kārtīgi. Bučuki no manis ;**

right there

Man laikam ir uznākusi tāda maza depresija. Šodien vispār kaut kas nav kārtībā ar maniem asaru dziedzeriem, visu laiku ne no šā, ne no tā birst asaras. Oh, well, whatever. Atkal ir pienācis kaut kāds pagrieziena punkts, kad daudz kas top VĒL skaidrāks nekā tas jau ir. Nejautājiet, kā es to zinu, tā vienkārši ir un viss.

Man tik ļoti gribās sapratni. Vienkāršu, cilvēcīgu sapratni. Gribu, lai ir kāds, kurš mani uzklausa un pasaka - viss būs kārtībā, esmu ar tevi. Un tieši tad, kad es domāju, ka man beidzot ir uzradušies vairāki cilvēki, kuriem es tiešām varu uzticēties un kuriem es rūpu, izrādās, ka tā nemaz nav. Smags aprāviens. Skolas laikā - jā, tagad - nē. Sajutos kā kaut kādi apavi, piemēram, zābaki. Rudenī, ziemā un pavasarī mums zābakus vajag, bet vasarā gan nē, vai ne? Stulbs salīdzinājums, bet aptuveni tāda sajūta man pašlaik ir iekšā. Un tas nav par kādu konkrētu cilvēku, tas ir par vairākiem.

Lai kā es cīnītos, man nesanāk. Nesanāks arī, laikam. Kaut arī tik ļoti, ļoti gribās.

Tik ļoti..

Ļoti neveiksmīgs ieraksts, pareizāk - vienkārša gaušanās par manu nožēlojamo dzīvīti. Gribējās, ko padarīs.

actually you have no idea what I'm going through

Skola pabeigta, nākamajā klasē veiksmīgi esmu pārcelta, vasara ir sākusies, bet par spīti šīm labajām lietām vienmēr ir kaut kas, kas traucē dzīvot. Šoreiz kārtējais trīsstūris. BET - es cīnīšos. Līdz galam.

did I not mention I was about to lose my mind?

Kafijas smarža ir un paliks mana pati, pati mīļākā smarža pasaulē. Arī tagad sēžu ar kafijas krūzi uz galdu un labu mūziku fonā.

Pārmaiņas. Ajhhh, kādas tagad ir pārmaiņas. Vai to var nosaukt par "acu atvēršanos"? Nezinu. Varbūt. Bet tagad uz daudzām lietām un darbībām skatos savādāk. Izrādās, ka arī man tuvi cilvēki reizēm mēdz būt tik ļoti aizspriedumaini. Hah, šoreiz es par to tikai pasmaidu. Pienāks arī viņu kārta un sapratīs visu. Varbūt (atkal). Ko es varu pateikt droši - tas, ko, ar ko, kur un kā es daru, ir tikai un vienīgi mana darīšana. Tā ir mana dzīve, manas kļūdas, manas asaras, mani pārdzīvojumi un mans prieks. Tā ir mana laime un tās ir manas sāpes. Un jums nebūs spriest par mani neko nezinot, nezinot manus apsvērumus un manas domas. Es pieļaušu SAVAS kļūdas un PATI tikšu ar tām galā. Un man nevajag nevajadzīgus paskaidrojumus vai ieteikumus no tiem, kuri vispār mani nesaprot. Tāpat kā man nevajag visas šīs galvas kratīšanas, kas vēsta tikai vienu "Paskaties, par ko tu esi kļuvusi, tā nav pareizi, laiks nākt pie prāta!". HA, ES TAM UZSPĻAUJU! Protams, es novērtēju tos, kuri tiešām man cenšās palīdzēt, kuri liek man smaidīt un aizmirst negatīvo, bet, tiešām, dažbrīd vienkārši gribas iekliegties GET A LIFE! Tā teikt - aizej uz veikalu un nopērc sev ko skaistu. Piemēram, seju. Un pie reizes iegādājies arī prātu.

Man ir žēl skatīties, kā dažu apstākļu dēļ cieš citi, tiešām labi cilvēki. Vienkārši žēl skatīties. Paies laiks, daudz kas mainīsies, un tikai tad sapratīs, ka nevajadzēja darīt tā, kā dara tagad.

Mazliet izliku žulti, bet to man tiešām vajadzēja. Ja par ikdienišķo - pēc šībrīža situācijas esmu visur sekmīga, skola mani lēnām nogalina, jāsteidz rakstīt vēl pēdējie neuzrakstītie un iekavētie darbi. Paldies Dievam, vēl tikai ~ nedēļa un vasara ir klāt. Super.

Veiksmīgu gada noslēgumu visiem ;*

bang bang baby

Jau atkal nokaunos par savu rakstīšanas biežumu. Atvainojos. Bet par cik šaubos, ka kāds vispār te ieriežas, tad laikam nekāda dižā skāde tā nav 8)

Straujiem soļiem tuvojas mācību gada beigas, un man ir tik ļoti jāsarauj mācības kā nevienu citu gadu. Man īstenībā ir tāds kauns par savām sekmēm. Like - WTF? Es easily varu paraut nesekmīgu bioloģijā, par vēsturi man vairs šaubu nav, bet tur es sekmīga būšu pat tad, ja Vikārs man ieliks 1 semestrī. Par to man tiešām vienalga. Bet bioloģija.... dohhhh, jāsaņemās, jāsaņemās. Kādus 3 mēnešus mammai neesmu rādījusi sekmju izrakstu. Man ir bail :D Nopietni :D

Pagājušajā nedēļā pasvinējām Annai dzimšanas dienu. Nu, ko lai saka - fucking perfect night. Dejošana pa galdiem, twisters, smiešanās, rollera problēmiņa, ceļš pie Gitas un ceļš atpakaļ. Nakts noslēgums... mmmmm. Tā pa jauko.

Ir gadījies sastrādāt atkal jaunas stulbības, kuru dēļ tagad pati ciešu, bet, kā jau tas ir pierādījies praksē, es esmu stipra. Tagad mana vienīgā cerība ir dabūt viņu. Bet tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no viņa. Ko es zinu 100% - tas būtu kaut kas nebijis un nepieredzēts. Jo JAU bija tā, ka vienkārši nevarēju viņu palaist vaļā. Lai kā es arī to negribētu. Nevarēju.

Būs pagājis pirmais gads šajā klasē, un varu teikt vienu - jūs visi esat lieliski. Kā jau ar Elīzi runājām - kādu laiku atpakaļ vispār nebūtu domājusi, ka man būs tik forši draugi, ka man būs tik daudz jauku piedzīvojumu un pārdzīvojumu. Paldies visiem, kas ir bijuši ar mani šajā laikā. Īpašu paldies gribās teikt manam Capricornam. Viņa man ir zelts, zin visu un palīdz vienmēr.

Zinot sevi, tagad teikšu tā - līdz vasarai. Labi pabeidziet skolu, nolieciet eksāmenus tie, kuriem tie ir jāliek, atrodiet savu otro pusīti, īsāk sakot - dariet visu, kas nepieciešams, lai jūs beidzot kļūtu laimīgu. Tieši to es tagad arī centīšos darīt. Bučas visiem, kas šo lasa. Atāaaaaaa ;**

kas ar mani ir noticis

party hard or go home

Hey yoooo. Pārsteidzu?
Vakardiena bija vienkārši G R A U J O Š A!!! Viss tas čakars, kas bija, lai:
1. izdabūtu Miķeli no mājas
2. sakārtotu telpu
3. izdomātu, kā nemanāmi iedabūt iekšā pārējos
bija kaut kas. Mēs ar Gunu gandrīz sajukām prātā. Pa vidu viņa iepļaukāja Ženādiju, bet tas bija ļauni-smieklīgi reizē.
Tātad, sākām ar to, ka norunājām tikties ar Gunu, sazvanījām Miķeļa mammu utt. Tad, burtiski pusstundu pirms mums bija jādodās, zvanīja Guna un teica, ka Miķelis neiešot uz treniņiem. Man, protams, bija nereālākā wtf seja, jo pirmā doma, kas bija prātā - super, atceļam. Beigu beigās Nils mūs izglāba, izsaucot viņu laukā. Aizgājām, sakārtojām telpu. PINKY THINGS. Sapūtām balonus, sakarinājām lentītes, atjautīgi izdomājām, kā novietot galdu, īsāk sakot - visu savedām kārtībā. Par cik, man bija jāgaida, jo braucu uz Gaviezi dziedāt (zārka kleita jau gatava), tad aizgājām palāčot un gājām uz mūsu rajonu. Pieturā mums pievienojās 50 cent. Norm norepoja. :DD
Skolotāja Ilze savāca mani, tad mēs aizbraucām uz Vagiezi un gājām dziedāt. Yess ouuu, nākam svētdien būs jābrauc uz Kuldīgu (???). Pēc tam ar Evu braucām atpakaļ, pa ceļam apturēja policija. Awesome. Tad jau es biju Grobiņā, gāju pie Miķeļa. Liels bija mans izbrīns, kad satiku nevis cilvēku baru, kas izklaidējas, bet gan 4 meitenes, no kurām viena savā nodabā sūc aļāku :D Uzzinājām, ka Miķelis esot par kaut ko (līdz šim brīdim nezinu vai neatceros par ko) apvainojies un ka viņš nenākšot mājās. Beigu beigās viņš tomēr uzradās. Mēs ar Bundžu atradām viņa bērnības bildi, vienkārši tiiik mīlīgs viņš tur izskatījās. (sun)
Palēnām sākām tukšot pudeles, un, kad visi bija iesiluši, spēlējām mēmo šovu. Tas arī bija kaut kas :DDD Tie vārdi ir vienkārši tiiik smieklīgi, un dažus tu nemaz nevari parādīt. Ko es tiešām atceros, ka man bija jāparāda steņa. Nu kā es steņu varu parādīt? :D Tas būtu tas pats, kas uzrakstīt uz lapiņas rimba, un iedot, lai parāda. Pēc tam paņēmām pauzīti maziet. Sanāca forši parunāties. Gribēju un dabūju, kā teikt. Vēlāk, kad es viņu (ne to, ar kuru runāju, citu viņu :D) satiku, bļāviens, gribēju seju izšķaidīt. Tiešām. Bet man ir prieks par viņu, ka ir ticis pāri. Tas ir forši :] Kaut kad šajā brīdī mēs ar Annu aizgājām līdz Vārnai, pie dāņiem. Kādā sakarā vispār? :D Neatceros. Aizgājām tur, bijām kādu pusstundu varbūt, nezinu. Tad braucām atpakaļ pie Miķeļa. Pēc tam ssanāca vēl pāris interesantas lietiņas, visi jau pamazām novīta, bet es gan biju riktīgi sprigana :D man bija tāda enerģija. Yesss ouuu. Mājupceļš arī bija interesants. Kh khmm. Mājās biju sešos, mammai teicu, ka trijos, bet īstenībā bija jābūt divos. Man vienalga, es Ieva :D
esmu gulējusi maz, bet tā rādās, ka kaut kad iešu nosnausties. Bet varbūt arī nē. :D Es nezinu.
Tā nu man/mums vakar gāja. Man ir prieks, ka Miķelim bija prieks un ka viņš arī dabūja atlaist. Labs darbiņš, kas padarīts. Nākamajā reizē uzrīkosim vēl labāk.
Jauku jums šo dienu, laukā ir superīgs laiciņš, pasmaidiet :]

rush

Atkal jau esmu noslinkojusi un ilgu laiku neesmu te neko ierakstījusi, bet laikam ir lieki teikt, ka labošos, jo zinu, ka tā vai tā te ierakstīt sanāks reti. Viss notiek vienā lielā, lielā steigā. Paskat, ir jau 7. aprīlis, kaut gan liekas, ka tas tikai vakar sākās. Katra diena man ir saplānota pa plauktiņiem, bieži vien tas notiek dienas gaitā. Ja kādu dienu man gadās brīvs brītiņš (kā šis), kad varu neko nedarīt un būt mājās, es esmu neaprakstāmi laimīga. No vienas puses es te varētu sūkstīties par to, cik aizņemta un nogurusi esmu, bet no otras - tāpēc jau mēs dzīvojam, vai ne? Lai darītu un izbaudītu visu, ko vien varam. Kaut kur skriet, kaut ko darīt, kaut ko nokavēt, kaut kur ierasties laikā. Tāda jau ir tā jēga. Tā ir tā aizņemtība. Bet, manā gadījumā, patīkama aizņemtība. Man patīk.
Šodienas labais darbs ir tāds, ka, tā teikt, ņēmu grožus savās rokās, piezvanīju, nokārtoju un atviegloju visiem dzīvi sakarā ar rītdienu. Vajadzētu būt labam pasākumam.
Šo otrdien biju uz "Fusion". Ārprāts, KĀ MAN TUR PATIKA! Tāda atmosfēra, pozitīvisms staro no visām malām. Ahhh, uzkrāju spēkus visai nedēļai. Lieliska sajūta, tiešām.

Tas vairāk bija par manām ikdienas gaitām - steiga, steiga, steiga. Ja runājam par iekšējo pasaulīti, tad atkal varu teikt (jā, atkal), ka esmu augusi un ka mainos. Un man tā patīk tā sajūta, kad es pati jūtu, ka veidojos par labu cilvēku. Esmu labāk iepazinusi vairākus cilvēkus, man patīk, ka varu, piemēram, skolā pieiet pie kāda, apsveicināties un parunāties.
Un vispār, pēdējās nedēļas laikā es esmu dzirdējusi tik daudz labus vārdus par sevi. Tāds aaw, guys, you're amazing!
Visā visumā man iet labi. Esmu priecīga un izmantoju katru sniegto iespēju. Un katru rītu iesāku ar smaidu sev un domu - Šī būs laba diena!
Dariet arī jūs tā, un tiksimies kaut kad, cerams, tuvākajā laikā vēl kādā garlaicīgā ierakstā par mani. Jauku dienu visiem. :]]]

par daudz

Šis būs nakts ieraksts (pirmais bloga vēsturē, manuprāt).

Ir sācies brīvlaiks, kas ir vienkārši superīgi. Tagad centīšos atgūt savu miegu, kaut gan, skatoties pēc šīs nakts, tas diez vai izdosies. Pašlaik esmu pie krustmātes, pa dienu bija arī mamma ar brāli. Pilna māja, bet man patika. Krustmāte ar mammu dzēra šampīšus, man tika fizz, pēc tam viņas aizgāja vēl pakaļ vienam. Maz jau mammai bija pālis, haha. Smējos par viņu.

Uz 2 stundiņām pastaigājos arī ar Aneti. Viņa mani pārsteidza, bet tas pieder pie lietas. Nezinu, ko bez viņas darītu. Šodiena to lieliski parādīja.

Atkal ir smags periods emocionālajā ziņā. Viss, kas notiek ģimenē. Tas, kas notiek ar brāli. Ir grūti par to domāt, kur nu vēl runāt. Redzot to, kas viņam tiek nodarīts, domājot tās domas, kuras man ir galvā jūtos kā slikta lielā māsa. Bet es cenšos, ārprāts, kā cenšos būt laba māsa. Dažbrīd man tas sanāk, dažbrīd nē. Viņam vajag, lai sanāk, tāpēc es arī centīšos.

Arī viņš mani satrieca. Tāda dīvaina sajūta, kad no tavas dzīves aiziet kāds ļoti, ļoti svarīgs cilvēks, bet es neko nevaru darīt, lai to mainītu. Viņš, acīmredzot, savu izvēli ir jau izdarījis. Tālāk būs dīvaini. Jā, labi, mēs neesam tikušies 3-4 mēnešus, bet sirsniņā man viņš ir bijis vienmēr. Būs vienmēr. Tāpat kā domās. Pēdējā laikā viņš bija biežs viesis manās pirms-gulētiešanas domās. Un tagad viņš tā vienkārši ņem un pasaka, ka tā būs labāk. Netaisni. Varbūt viņam ir taisnība, un viņam man nav jāatskaitās par šo visu, bet, nezinu kāpēc, man liekas, ka viņam tā nevajadzētu darīt. Viņš man pietrūks. Jau pietrūkst. Tik dīvaini, ka vairs nevarēšu viņam vienkārši uzrakstīt vai pazvanīt. Mīļš man. Ehh.

tukšums

Es jūtos nekā. Like, nejūtu neko. Kaut kāds trulums iekšā. Negribas domāt par visām lietām, kas notiek apkārt, tā vietā gribas ballēties, bet par to arī negribas domāt. Es nezinu, kas ar mani notiek, vai tā būtu pārslodze? Emocionāla? Fiziska? Gan, gan? Nezinu.
Man pat reāli negribas domāt par kaut kādu personīgo dzīvi. Kā ūdenszāle vienkārši pakļaujos straumei.

Atkal bļaušanas, strīdi. Priekš kam? Manam un brāļa prātam ir pilnīgi nesaprotami, kāpēc viņi tā dara, jo reāli atrisinājums ir vienkāršs, to īstenot arī ir vienkārši. Tikai viņš to negrib. Viņš negrib mūs. Lai cik tas skarbi būtu. Viņš mūs vienkārši negrib. Pat ne brāli. Viņš pat nedomā par Mārtiņu. Pat ne par viņu... Protams, vieglāk ir būt kaut kur prom, nopelnīto naudu, tā teikt, likt zeķē un sēdēt tai virsū. Forši zināt, ka viņam reāli ir tūkstoši, bet mums tiek 120 mēnesī. Ā, forši, jā.

Noklausies ŠO dziesmu! Patīk.
Jauku dienu tev, laukā spīd saulīte, ir +11 (!!) un vietām no zemes jau spraucas ārā sniegpulkstenītes. Pasmaidi :]]

nogurums 100000000x

Sveiki visiem. Par cik man nav īsti ko darīt, jo gaidu treniņus, tad nolēmu ierakstīt šeit.
Tātad, pa šo laiku ir notikušas daudzas interesantas lietas, bet es nemaz īsti nezinu, ko darīt pašlaik, jo reāli viņa tagad mēģina izveidot nēeenormāli laimīgu, priecīgu, perfektu ģimeni un mēģina uzvesties tā, it kā nekas nebūtu noticis un it kā viss būtu vienkārši lieliski. Kā man tas nepatīk. Uhh, es pat nevaru izskaidrot to sajūtu, kas man tagad ir iekšā. Tādas kā ............. dusmas? Tiešām nesaprotu. Likās, ka viņa ir mainījusies (un tiešām IR), ka viņa vairs neņem galvā lietas, par kurām var arī nedomāt, bet izrādās, ka viss ir atkal tā pat, kā bija pirms tam. Un mani tas nenormāli tracina. Like, c'moon, get real. It won't be the same anymore.

Ja mazliet atkāpjamies no tēmas, tad jā, vakar bija 8. marts, tātad - Sieviešu diena. Riktīgi jaukas un pozitīvas emocijas visas dienas garumā, bet kulminācija bija pēc stundām, kad mūsu vīrieši mūs pasauca uz klasi un apsveica ar tulpītēm. Miķeļa uzruna bija kaut kas. Riktīgi mīlīgi, tiešām. Tāds aaw, ciiik jauki. Pirmā Sieviešu diena, kad skolā mūs/mani apsveica, jo iepriekš, diemžēl, mūs neviens neapsveica. Nācās samierināties ar patēva un opja puķītēm un šokolādēm. Hah.

Par ikdienu - kaut arī ZPD laiks citiem ir beidzies, man tas tikai tagad tā īsti sākas, jo tagad ir laiks praktiskajai daļai, respektīvi, aptaujām un to apkopošanai. Tas būs viens traki smags un nogurdinošs periods. O, jā. Jau tagad man ir tāaaads miega trūkums, ka es vienkārši nezinu, kur likties. Noprezentēju bez lielām pauzēm vai minstināšanās un jā, tajā ziņā viss kārtībā.

Ja par personīgajām lietiņām, tad sanāca interesanta saruna ar A. Negaidīti interesanta un jauka. Tāda dīvaina sajūta iekšā bija, nemācēju paskaidrot, kāda tieši. Īstenībā, joprojām nemāku. Bet patīkama tā sajūta ir, jā. Tomēr tas ir dīvaini, jo nu jā..... Dīvaini vienkārši. Ņemot vērā visu, kas iepriekš ir bijis...

Sanāca tāds mazmazītiņš rezumā, tagad iešu uz treniņiem. Jauku dienu visiem, smaidiet :]]

nevajag

Kāpēc tieši tagad, kad ģimenē ir vairāk vai mazāk miers, viņam ir jābrauc? Viens zvans un viss apgriežas kājām gaisā. Es negribu atkal bļaušanas, skandālus, alkoholu un visu pārējo. Nu negribu. Un brālis ne tik. Kā arī mamma. Ārprāts. Nē, nē, nē, nē, nēeeeeee :////

01.03.2011.

Šodiena bija visai interesanta un pārpildīta diena.
Tātad, diena iesākās ar konsultāciju pie Kāles par ZPD. Tad uzreiz pēc tās gāju uz zāli, kur bija paredzēts spēlēt bizensa simulācijas spēli "Fabrikants". Smieklīgākais ir tas, ka tikai sēžot ārpusē, brutiski 15 minūtes pirms sākuma, uzzināju, kur vispār esmu iesaistījusies un kas notiks. Tātad "Fabrikants" ir spēle, kurā skolēni sadalās pa komandām. Katra komanda ir kā firma. No sākuma sadala pienākumus (es biju Mārketinga un pārdošanas daļas vadītāja), tad katras daļas vadītāji dodas uz sapulci, ko vada kāds no spēles vadītājiem. Sapulces laikā pastāsta, kas ir jādara, kā to vajadzētu darīt utt. Spēle norisinās gados. 1 gads = 60 minūtes. Pēc sapulcēm komanda atkal sapulcējas kopā un pārrunā ko un kā sāks darīt. Mūsu gadījumā mēs vispirms izdomājām komandas nosaukumu. Tad sākās pirmais gads. Pirmajā gadā mums bija jāsāk ražot ziepes un zāles. Jā, tieši tā - ziepes un zāles. Mums bija visas nepieciešamās izejvielas, lai to izdarītu, protams, bija arī pamācība. Galvenais šajā procesā bija pienākumu sadale. Pirmajā gadā NEVIENA komanda īsti nesaprata kā tas viss ir jādara. Kā jau īstā uzņēmumā, mums bija jāiet pie pārdevēja, jāizvēlas, kurš piedāvā izdevīgāko cenu (bija 2 pārdevēji), jānopērk produkcija, jāaizved tā līdz ofisam un jāsaliek tas viss kopā, lai sanāktu ziepes/zāles. Katrai komandai bija arī loģistikas daļas vadītājs, jeb, vienkāršā valodā, šoferis. Mums tas bija Dagnis, pazīstams arī kā šoferis Fedja, kurš brauc ar Kamazu. Šofera mašīna (Kamazs) bija rotaļu kravas mašīna. Par cik mašīnas nelido, tad šoferim visu laiku bija jāstumj mašīnīte pa grīdu līdz pārdevējam, līdz klientam, tad atkal līdz ofisam. Viss process bija interesants, kaut arī laikietiplīgs. Man patika. Interesantākais process bija kaulēšanās un flirtēšana ar pārdevējiem, lielākas atlaides iegūšanai vai augstākai samaksai par preci.
Ļoti patika tas, ka tagad reāli zinu, kā teoriju pielietot praksē. Respektīvi, kā ķīmijas formulas un matemātiskos aprēķinus REĀLI pielietot ikdienā (bija jāražo ziepes, zāles, reģipsis un gāzes. Mēs tikām tikai līdz ziepēm un zālēm).
Viss pasākums ilga līdz ~ 16:45. Pēc tam uzreiz, neizejot no skolas, uz treniņiem. Tur Klāss un Uģis īpaši pacentās man "uzlabot" noskaņojumu. Biju tāaaa pārgurusi, pēc tam arī kļuvu kašķīga. Pārnācu mājās, PAĒDU, tad pie pc, tad atkal kaut ko iekodu, pēc tam uztaisīju kakao un arī ēdu. Es šodien neeeenormāli daudz ēdu. Fuj, tā nevajag.
Tagad fonā iet Gāzi grīdā, drīz jātaisās gulēt. Kaut arī rīt tikai ~ 11iem jābūt skolā, celšos kā vienmēr un uztaisīšu ZPD aptauju no rīta. Pašlaik man tam spēka nav.
Tāda nu bija mana diena, jauku jums atlikušo vakaru un rītdienu, kaut kad drīz pacentīšos šeit atkal kaut ko ierakstīt :]]

sauliiiteee

Fonā skan lieliskas dziesmas, saules stari laužas istabā un man atkal šķiet, ka dzīve ir skaista! Pavasaris tuvojas acīmredzami. Uhh, tas ir jauki.
Šorīt no rīta, kad pamodos, gribējās iet pabraukāt ar riteni - tik ļoti man likās, ka aiz loga ir zaļa zālīte un sniegpulkstenītes. Bet tad es atcerējos, ka ceļi joprojām ir slideni, un manam ritenim ir jāuzpumpē riepas. Pumpe man nav, hahaha :D
Varbūt vēlāk saņemšos un iziešu pastaigā. Šitik foršu laiku nevar laist garām. ZPD arī parakstīju. Vēl tikai 2 punkti un man IT KĀ ir gatavs. Vienīgā problēma, ka man nav ne mazākās jausmas, kā ir jātaisa titullapa, mērķis (?), saturs utt. Tas būs izaicinājums. Šī nedēļa būs diezgan saspringta un aizņemta, man jau patīk, vismaz domas novēršas no citām, mazāk patīkamām lietām.

+ man pašai ir prieks par sevi. Sazin kādā veidā pa nedēļu esmu 3 kg nometusi, hahaaa :D

euu, cilvēki?

Kāpēc tad, kad Ievai ir riktīgais ballīšu garastāvoklis, visi ir sēnes un sēž mājās? Netaisnība nu :D Visas cerības uz Agati. Jā.
Bļāviens nu, es tik ļoti gribu izdejoties un iztrakoties. aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa, varētu bļaut pilnīgi :D
pati nemaz nezinu, kāpēc TE to ierakstīju
anywayss, jauku vismaz jums šo vakaru :)

sen

Uhh, pēdējoreiz te ierakstīju Valentīndienā. Kā tas laiks skrien..
Pa šo laiku ar mani ir notikušas tik daudzas lietas, ka visas nemaz nevar un nedrīkst uzskaitīt/publiskot. Pagājušās 7 dienas bija viena traka, traka, traka nedēļa. Pagājušajā sestdienā ašā ideja vakara noslēgumā mani aizveda uz Bufeti un no rīta pamodos svešā mājā. Labi, ka atceros, kā tur nokļuvu, ar ko un kāpēc. Gulējusi biju +/- 3 stundas, pārbraucot mājās, uzreiz zvans no Anetes - nu, kā tad jums gāja? Tad nu Ieva atkal ģērbjās atpakaļ un iet uz GOC. Kavēju laiku Anetei. Abas fanojām par LT treneri. Nu bļāaaaviens, tiiiik smuks. Gints ar skruļļainiem matiem. Bija jautri.
Pa nedēļu notika drudžaina gatavošanās lugai, kuru atrādījām ceturtdien. Par cik tā bija mūsu very first time on stage, tad domāju, ka mums viss izdevās diezgan labi. Vismaz tagad mums ir priekšstats, kā tas viss ir jādara un nākamgad jau laicīgi sāksim gatavoties.
Laika man vispār nebija NEMAZ, tas arī ir galvenais vaininieks tam, ka nesanāca uzrakstīt pāris cilvēkiem tik bieži, cik gribētos. Bet kas to lai zin - varbūt tas ir uz labu.
Manām visgudrajām dzīves atziņām ir nākušas klāt vēl divas:
- Dzīvo tikai vienreiz!
un
- Laiks rādīs.
Tieši tādā secībā, haha. To sestdienu dzīvoju pēc pirmā principa, pēc tam dažas dienas pēc otrā, tagad pēc abiem. Paņem visu ko vari, respektīvi, ballējies līdz spēku izsīkumam, dari visu, kas ienāk prātā un PĒC TAM domāsi, vai to vispār vajadzēja darīt un kā to izstrēbt. :D Un tad būs "Laiks rādīs". Bet ir jau vēl arī teiciens "Nekad nenožēlo to, ko esi izdarījis, ja tajā brīdī biji laimīgs" Hmm, ir par ko padomāt, vai ne?

Šīs brīvdienas ir veltītas ZPD. Pa 2,3 dienām ir jāuzcepj 30 lappuses. 11/30 jau ir. Vēl tikai 19. Nu nekas, gan jau kaut kā kaut ko :D

Šis ieraksts ir tāds garlaicīgs par manām ikdienas gaitām, bet ko padarīs, tāda dzīve :D

Ja runājam par manām iekšējām sajūtām, tad tagad manī dominē 3 sajūtas:
- ballīšu sajūta
- izmisums
- vienaldzība
Vienā brīdī es esmu priecīga, otrā jau aizdomājos par citām lietām, trešajā man viss ir vienalga. Pēc visiem pagājušās nedēļas notikumiem mazliet atkal ir cēlusies mana pašpārliecinātība un ticība saviem spēkiem. Pati sev pierādīju, ka ja gribu, varu visu. VISU. Lai cik neplānoti un spontāni tas būtu. Par to man ir prieks.
Izmisums manī ir tāpēc, ka atkal sāk atkārtoties tas pats scenārijs, kas bija pirms gada. Kā es to negribu, pie velna. Man nevajag visu to atkal atpakaļ. Cenšos viņai to ieskaidrot, bet viņa nesaprot vai negrib saprast. Īsti netieku skaidrībā. Mani nervi nav no tērauda, esmu tikai cilvēks. Paldies visiem, kas ir man apkārt, jo jūs man dodat spēku. Bet dažreiz arī stiprākie pakrīt..

Ja jau sākumā iesāku ar gudrajiem dzīves padomiem, tad nobeigšu arī ar tiem.

Kā būs tā būs.
Vecene nav siena, var pagrūst malā (oh yeah, šis ir ZELTS :D)
Atmiņas ir sasodīti smaga bagāža.

Šodienai, mīļie mani, tas arī viss. Ja jums ikdienā interesē, kas ar mani un kā, varat sekot twitterī ŠEIT (klik) un ja jums ir kāds jautājums, kuru gribat pajautāt, droši to varat izdarīt ŠEIT (klik)


(atradu bildi un atcerējos - es arī ēnoju :D)

Jauku jums dienu. Smaidiet :)

angel

Skan ŠĪ dziesma un es nevaldos. Man vairs nav spēka. Garīgi. Panīkums, izsīkums. Tas ir tas, kas darās manā galvā pašlaik.
Sestdien bijām Priekulē un pēc tam uz balli. Atvainojos visiem par to, kāda biju, tā vienkārši nebija mana diena. Balles vidū man un Lauriņai atnāca vaļā. Tas bija traki. Paldies Matīsam par to, ka bija blakus. Negaidīti, patīkami un jauki.
Šodien nonācu pie secinājuma, ka atkal esmu mainījusies. Protams, būtība jau nemainās, bet kaut kas tomēr iekšēji ir savādāk. Kaut kā aizdomājos par visu iepriekšējo, kas ir noticis. Šajā laikā esmu ieguvusi vērtīgas atziņas.
- Neuzticies cilvēkiem pilnībā.
- Dod mīļumu, bet neatdod sevi visu.
- Ja jūti, ka vairs neesi tas, kas biji, tad nav vērts. Galu galā, tu iepatikies tāds un ne savādāks.
- Izbaudi pilnīgi visu. Un dzīvo ar domu, ka rīt tā var arī nebūt.
- Saki visu, ko gribi pateikt. Tev tādas iespējas var vairs nebūt. Izmanto iespēju, kad tevi uzklausa.

un vislabākā atziņa, kuru, diemžēl, man pateica - nekas nekad vairs nebūs tā kā bija.
Oh damn, so true. So, so true. Sasodīti stulbi to apzināties, bet tā ir.

Ārprāts, es to tiešām vairs nevaru izturēt. Tomēr ir pagājis tik ilgs laiks, bet es joprojām turpinu gruzīties par to visu. Tas joprojām maisās man pa galvu. Viņš joprojām sēž kaut kādā mana prāta un sirds nostūrī. Visdziļākajā, bet tomēr.
Vienkārši nezinu, ko pati gribu. Nepazīstu sevi vairs.

Īstenībā man ir tik ļoti daudz ko teikt, bet laikam lai tas paliek pie manis. Labāk paspēlēšu, tas vienmēr nomierina.
Atā čabulīši. Paldies, ja šo lasat. :]]

joprojām

Aizvien vēl nezinu, kā mammai to pateikt. Doma par pirmdienu vai svētdienas vakaru, bet tad redzēs pēc apstākļiem. Galvenais ir palikt dzīvai līdz rītdienai, tad jau kaut kā viss nokārtosies. Varbūt. Arnis jau pajautāja, vai muča nav pārnesusi mājās kādu revolveri. Hahaaa, par to sasmējos ne pa jokam.
Šodien vakarā eju pie Elvitas, sašūsim beidzot kleitu, nopirku atlasu priekš lencītēm, viss būs labi un jauki.
Un arī šeit vēlētos rakstīt tā - meiten mīļā, viņš nav tavu asaru vērts. Pat ja pašai liekas, ka ir, NAV. Nenormāls cūka - vienīgais, ko varu par viņu pateikt. Nekad nebūtu domājusi, ka viņš tā varētu izdarīt, bet jā.. Atceries, ka tev apkārt ir daudz, daudz draugi, kuri tevi atbalsta un atbalstīs. Varam parunāties jebkurā laikā. Un atceries - viss būs labi. Pēc kāda laika, bet būs (cik dīvaini to rakstīt MAN, bet saprotu tevi perfekti. Gāju cauri tieši tam pašam. Manā gadījumā elle turpinājās 2 nedēļas, bet ceru, ka tev tas neievilksies pārāk ilgi.) Daudz mīļas bučas, turies!

+ ievērojāt, man šodien nav slinkums likt lielos burtus kā tas bija vakar (giggle)

--------

euu, aizdosi pistoli? Es vairs nevaru izturēt.
šodienas notikumi vnk ir punkts uz i, finito, kronis visam. sauciet to kā gribiet. vnk bļa bullshit nu. nenormāls buļļa mēsls. juuuu.
"nu tā, visi mašīnā"
izmācīšos par policisti, un tad jūsu bērniem dzīves nebūs! tb - mēs ar Bundžu izmācīsimies. sasodīta diena, vnk sasodīta. būšu pirmā, kura izgudros laika mašīnu, jo liekas, ka bez tās es dzīva nepalikšu pēc tam, kad viņa uzzinās. zomg. omg. mg. g.
šis ir vislielākais wtf ieraksts visā bloga vēsturē, bet man kkur vajadzēja izlikt.
un rakstu es nesmuki, par to atvainojos. bet tgd man nav vaļas spiest shift katra teikuma sākumā tikai tāpēc, lai būtu lielais burts. tāpēc, piedodiet, atvainojiet, es tagad beigšu.


es zinu tavu numuru un zinu, ka tev ir 2 dēli. watch out bitch. nebrīnies, ja atradīsi savu formu kkādā vārtrūmē sadegušu. buča

beidzot!

Es beidzot esmu saņēmusies rakstīt ZPD. Buros cauri visām lapām, ko Kāle man iedeva, vienīgie s**i, ka man nav tā lapa, kur ir rakstīti apakšpunkti tai tēmai. Par cik tas ir konkurss, un katram konkursam ir savs nolikums, tad esmu pārliecināta, ka mātei googlei kaut kur ir noglabāts arī mana konkursa nolikums ar visiem apakšpunktiem. Šodiena būs ļoti ražīga diena. Pēcpusdienā atnāks Elvita, paskatīsimies, ko var izdarīt ar manu kleitu (vajag šaurāku, un viņai mājās ir šujmašīnīte :D). Sestdien ir jādzied Priekulē un pēc tam balle, kura solās būt riktīgi labā. Nilam ar Jēkabu dzimšanas dienas, būs laaabi. Vakarā jāsataisa Anetes dāvana beidzot līdz galam un tad mazliet arī TV. Rīt arī ZPD. Trešdien uz skolu. Es tā gribu izrauties no mājas. Sēdi 4 sienās vairāk kā nedēļu. Pievienošu kādu smukbildīti atkal un turpināšu ZPD.

+ priecēja vakardienas bloga statistika. Interesanti, ko jūs te atrodat? ;D

wild

Manam kaķim vienalga, viņa dzīvo kastē :D:D



- Es nesaprotu kas tur saprotams!
- Tu nesaproti kas tur saprotams?
- Jā
- Saprotu....


saruna ar brāli par blogu :D

2x

oukeii, tas nav nekas tumšāks, bet vismaz pārmaiņas :D

fml

Sveiki zaķīši. Slimība ir pieveikusi arī mani. Jau nedēļa apkārt. Kā twitterī ierakstīju "right now I'm like - kill me, please. pif paf and I'm dead." noooopietni, es vairs nevaru izturēt. Pa nedēļu stabili 37.3 vai 37.4, bet vakar uzkāpa līdz 38.0. Šī noteikti bija pati sliktākā nakts līdz šim. Es guļu ar
- 3 džemperiem
- biezajām, garajām biksēm
- 2 zeķu pāriem
- 2 vatētajām segām
Vai Ievai ir silti? NĒ! Argh, vnk kill me, tiešām. Šis laikam būs konkrēts žēlošanās ieraksts, bet kaut kur jau var. Elvitu pie sevis nelaižu, negribu viņai šito pielipināt. Jūtos neeeenormāli iztukšota, un pašlaik man gribās nomainīt bloga izskatu uz kaut ko tumšāku. Laikam tā arī darīšu. Lai jums jauks vakars, gan jau drīz kaut ko šeit iemetīšu. Sī ja.





šīs nedēļas labākais atradums. pierādījums Nila vārdiem, pareizāk :D:D --->

bored

Atkal pagājis kāds laiciņš kopš šeit esmu ierakstījusi, bet ar šo ierakstu centīšos atgūt iekavēto. Tātad, pa šo laiku ir notikušas daudzas interesantas lietas, bet tā, kura mani ietekmē visvairāk ir mana slimošana. Pagājušo nedēļu nokritu uz pāris dienām, un, sākot no 6dienas, slimoju atkal. Uz skolu neiešu VISU NEDĒĻU, and it's like WOW. + rīt ir publiskā runa, kurā es ļoti gribēju piedalīties, bet kurā es NEVARĒŠU piedalīties, diemžēl. |(
Kopumā ņemot dzīve atkal rādās rožainās krāsās. Viss mazpamazām nokārtojas. Uzzināju jaunumus par Runčuku, pamatīgi nošokēja, bet lai viņiem viss izdodas, kā teikt (giggle)
Tā kā šodien man vispār nav iedvesmas kaut ko rakstīt, bet lai nebūtu tā, ka pilnīgi nekādas ziņas no manis nav, es ievietošu šeit pāris bildes un iešu pagulēt.



<---- tā mēs domājām lugu :D