sen

Uhh, pēdējoreiz te ierakstīju Valentīndienā. Kā tas laiks skrien..
Pa šo laiku ar mani ir notikušas tik daudzas lietas, ka visas nemaz nevar un nedrīkst uzskaitīt/publiskot. Pagājušās 7 dienas bija viena traka, traka, traka nedēļa. Pagājušajā sestdienā ašā ideja vakara noslēgumā mani aizveda uz Bufeti un no rīta pamodos svešā mājā. Labi, ka atceros, kā tur nokļuvu, ar ko un kāpēc. Gulējusi biju +/- 3 stundas, pārbraucot mājās, uzreiz zvans no Anetes - nu, kā tad jums gāja? Tad nu Ieva atkal ģērbjās atpakaļ un iet uz GOC. Kavēju laiku Anetei. Abas fanojām par LT treneri. Nu bļāaaaviens, tiiiik smuks. Gints ar skruļļainiem matiem. Bija jautri.
Pa nedēļu notika drudžaina gatavošanās lugai, kuru atrādījām ceturtdien. Par cik tā bija mūsu very first time on stage, tad domāju, ka mums viss izdevās diezgan labi. Vismaz tagad mums ir priekšstats, kā tas viss ir jādara un nākamgad jau laicīgi sāksim gatavoties.
Laika man vispār nebija NEMAZ, tas arī ir galvenais vaininieks tam, ka nesanāca uzrakstīt pāris cilvēkiem tik bieži, cik gribētos. Bet kas to lai zin - varbūt tas ir uz labu.
Manām visgudrajām dzīves atziņām ir nākušas klāt vēl divas:
- Dzīvo tikai vienreiz!
un
- Laiks rādīs.
Tieši tādā secībā, haha. To sestdienu dzīvoju pēc pirmā principa, pēc tam dažas dienas pēc otrā, tagad pēc abiem. Paņem visu ko vari, respektīvi, ballējies līdz spēku izsīkumam, dari visu, kas ienāk prātā un PĒC TAM domāsi, vai to vispār vajadzēja darīt un kā to izstrēbt. :D Un tad būs "Laiks rādīs". Bet ir jau vēl arī teiciens "Nekad nenožēlo to, ko esi izdarījis, ja tajā brīdī biji laimīgs" Hmm, ir par ko padomāt, vai ne?

Šīs brīvdienas ir veltītas ZPD. Pa 2,3 dienām ir jāuzcepj 30 lappuses. 11/30 jau ir. Vēl tikai 19. Nu nekas, gan jau kaut kā kaut ko :D

Šis ieraksts ir tāds garlaicīgs par manām ikdienas gaitām, bet ko padarīs, tāda dzīve :D

Ja runājam par manām iekšējām sajūtām, tad tagad manī dominē 3 sajūtas:
- ballīšu sajūta
- izmisums
- vienaldzība
Vienā brīdī es esmu priecīga, otrā jau aizdomājos par citām lietām, trešajā man viss ir vienalga. Pēc visiem pagājušās nedēļas notikumiem mazliet atkal ir cēlusies mana pašpārliecinātība un ticība saviem spēkiem. Pati sev pierādīju, ka ja gribu, varu visu. VISU. Lai cik neplānoti un spontāni tas būtu. Par to man ir prieks.
Izmisums manī ir tāpēc, ka atkal sāk atkārtoties tas pats scenārijs, kas bija pirms gada. Kā es to negribu, pie velna. Man nevajag visu to atkal atpakaļ. Cenšos viņai to ieskaidrot, bet viņa nesaprot vai negrib saprast. Īsti netieku skaidrībā. Mani nervi nav no tērauda, esmu tikai cilvēks. Paldies visiem, kas ir man apkārt, jo jūs man dodat spēku. Bet dažreiz arī stiprākie pakrīt..

Ja jau sākumā iesāku ar gudrajiem dzīves padomiem, tad nobeigšu arī ar tiem.

Kā būs tā būs.
Vecene nav siena, var pagrūst malā (oh yeah, šis ir ZELTS :D)
Atmiņas ir sasodīti smaga bagāža.

Šodienai, mīļie mani, tas arī viss. Ja jums ikdienā interesē, kas ar mani un kā, varat sekot twitterī ŠEIT (klik) un ja jums ir kāds jautājums, kuru gribat pajautāt, droši to varat izdarīt ŠEIT (klik)


(atradu bildi un atcerējos - es arī ēnoju :D)

Jauku jums dienu. Smaidiet :)