Dzīve beidzot atkal ir iegājusi ierastajā, man patīkamajā ritmā, kad es izeju no mājas 8:00 un atgriežos 21:00. Jā, iespējams, ka tas jums šķitīs par traku, bet man patīk, ka man nav laika un es esmu nodarbināta visas dienas garumā. Kā saka, jo vairāk dari, jo vairāk paspēj izdarīt.
Šogad manas divas mīļākās mācību stundas ir psiholoģija un veselības mācība. Abās es uzzinu daudz ko jaunu par sevi. Līdz šim vairāk veselības mācībā. Tiešām patīkamas stundas. :)
Šodien aizdomājos par to, kā var zināt, ka otrs cilvēks jūt to pašu, ko tu? Un sapratu, ka to nevar zināt. Brīžiem liekas, ka tam tā ir jābūt, ka nemaz nevajag to zināt, bet brīžiem šķiet, ka otrs nemaz nejūt to, ko tu, un tad tu sāc iedomāties visādas šausmīgas lietas un iztēloties to, kas nemaz nav. Aptuveni tā ir tagad man. Kad nezinu, kā ir un kas ir. Vienu brīdi viss ir lieliski, nākamajā šķiet, ka viss ir pilnīgi nepareizi, vēl nākamajā liekas, priekš kam man tas vispār ir vajadzīgs, bet vēl tālāk nākamajā nevaru iedomāties, kā būtu bez viņa. Un tas viss ļoti nodarbina manu prātu, kas nepavisam nav labi, jo man nav laika tādām domām. Ir jau tā, ka attieksme rada attieksmi, bet es nesaprotu, vai es esmu tā, kura pirmā rada to attieksmi. Tā stulbā situācija, kad tu nezini, kā izturēties un ko darīt.. Kā lai zina, vai viss ir un būs labi?
Pagaidām no manis šis ir viss, bet es noteikti te ierakstīšu svētdien, jo pirmdien uz veselības mācību man ir jāapraksta sava bernības māja, un man tas šķiet tik labs temats, ka domāju par to ierakstīt arī blogā.
Bet tikmērrrrr, pasmaidiet, zaķīši, un novērtējiet visu, kas jums ir :)
P.S. ES MĪLU RUDENI! <3
