par daudz

Šis būs nakts ieraksts (pirmais bloga vēsturē, manuprāt).

Ir sācies brīvlaiks, kas ir vienkārši superīgi. Tagad centīšos atgūt savu miegu, kaut gan, skatoties pēc šīs nakts, tas diez vai izdosies. Pašlaik esmu pie krustmātes, pa dienu bija arī mamma ar brāli. Pilna māja, bet man patika. Krustmāte ar mammu dzēra šampīšus, man tika fizz, pēc tam viņas aizgāja vēl pakaļ vienam. Maz jau mammai bija pālis, haha. Smējos par viņu.

Uz 2 stundiņām pastaigājos arī ar Aneti. Viņa mani pārsteidza, bet tas pieder pie lietas. Nezinu, ko bez viņas darītu. Šodiena to lieliski parādīja.

Atkal ir smags periods emocionālajā ziņā. Viss, kas notiek ģimenē. Tas, kas notiek ar brāli. Ir grūti par to domāt, kur nu vēl runāt. Redzot to, kas viņam tiek nodarīts, domājot tās domas, kuras man ir galvā jūtos kā slikta lielā māsa. Bet es cenšos, ārprāts, kā cenšos būt laba māsa. Dažbrīd man tas sanāk, dažbrīd nē. Viņam vajag, lai sanāk, tāpēc es arī centīšos.

Arī viņš mani satrieca. Tāda dīvaina sajūta, kad no tavas dzīves aiziet kāds ļoti, ļoti svarīgs cilvēks, bet es neko nevaru darīt, lai to mainītu. Viņš, acīmredzot, savu izvēli ir jau izdarījis. Tālāk būs dīvaini. Jā, labi, mēs neesam tikušies 3-4 mēnešus, bet sirsniņā man viņš ir bijis vienmēr. Būs vienmēr. Tāpat kā domās. Pēdējā laikā viņš bija biežs viesis manās pirms-gulētiešanas domās. Un tagad viņš tā vienkārši ņem un pasaka, ka tā būs labāk. Netaisni. Varbūt viņam ir taisnība, un viņam man nav jāatskaitās par šo visu, bet, nezinu kāpēc, man liekas, ka viņam tā nevajadzētu darīt. Viņš man pietrūks. Jau pietrūkst. Tik dīvaini, ka vairs nevarēšu viņam vienkārši uzrakstīt vai pazvanīt. Mīļš man. Ehh.

tukšums

Es jūtos nekā. Like, nejūtu neko. Kaut kāds trulums iekšā. Negribas domāt par visām lietām, kas notiek apkārt, tā vietā gribas ballēties, bet par to arī negribas domāt. Es nezinu, kas ar mani notiek, vai tā būtu pārslodze? Emocionāla? Fiziska? Gan, gan? Nezinu.
Man pat reāli negribas domāt par kaut kādu personīgo dzīvi. Kā ūdenszāle vienkārši pakļaujos straumei.

Atkal bļaušanas, strīdi. Priekš kam? Manam un brāļa prātam ir pilnīgi nesaprotami, kāpēc viņi tā dara, jo reāli atrisinājums ir vienkāršs, to īstenot arī ir vienkārši. Tikai viņš to negrib. Viņš negrib mūs. Lai cik tas skarbi būtu. Viņš mūs vienkārši negrib. Pat ne brāli. Viņš pat nedomā par Mārtiņu. Pat ne par viņu... Protams, vieglāk ir būt kaut kur prom, nopelnīto naudu, tā teikt, likt zeķē un sēdēt tai virsū. Forši zināt, ka viņam reāli ir tūkstoši, bet mums tiek 120 mēnesī. Ā, forši, jā.

Noklausies ŠO dziesmu! Patīk.
Jauku dienu tev, laukā spīd saulīte, ir +11 (!!) un vietām no zemes jau spraucas ārā sniegpulkstenītes. Pasmaidi :]]

nogurums 100000000x

Sveiki visiem. Par cik man nav īsti ko darīt, jo gaidu treniņus, tad nolēmu ierakstīt šeit.
Tātad, pa šo laiku ir notikušas daudzas interesantas lietas, bet es nemaz īsti nezinu, ko darīt pašlaik, jo reāli viņa tagad mēģina izveidot nēeenormāli laimīgu, priecīgu, perfektu ģimeni un mēģina uzvesties tā, it kā nekas nebūtu noticis un it kā viss būtu vienkārši lieliski. Kā man tas nepatīk. Uhh, es pat nevaru izskaidrot to sajūtu, kas man tagad ir iekšā. Tādas kā ............. dusmas? Tiešām nesaprotu. Likās, ka viņa ir mainījusies (un tiešām IR), ka viņa vairs neņem galvā lietas, par kurām var arī nedomāt, bet izrādās, ka viss ir atkal tā pat, kā bija pirms tam. Un mani tas nenormāli tracina. Like, c'moon, get real. It won't be the same anymore.

Ja mazliet atkāpjamies no tēmas, tad jā, vakar bija 8. marts, tātad - Sieviešu diena. Riktīgi jaukas un pozitīvas emocijas visas dienas garumā, bet kulminācija bija pēc stundām, kad mūsu vīrieši mūs pasauca uz klasi un apsveica ar tulpītēm. Miķeļa uzruna bija kaut kas. Riktīgi mīlīgi, tiešām. Tāds aaw, ciiik jauki. Pirmā Sieviešu diena, kad skolā mūs/mani apsveica, jo iepriekš, diemžēl, mūs neviens neapsveica. Nācās samierināties ar patēva un opja puķītēm un šokolādēm. Hah.

Par ikdienu - kaut arī ZPD laiks citiem ir beidzies, man tas tikai tagad tā īsti sākas, jo tagad ir laiks praktiskajai daļai, respektīvi, aptaujām un to apkopošanai. Tas būs viens traki smags un nogurdinošs periods. O, jā. Jau tagad man ir tāaaads miega trūkums, ka es vienkārši nezinu, kur likties. Noprezentēju bez lielām pauzēm vai minstināšanās un jā, tajā ziņā viss kārtībā.

Ja par personīgajām lietiņām, tad sanāca interesanta saruna ar A. Negaidīti interesanta un jauka. Tāda dīvaina sajūta iekšā bija, nemācēju paskaidrot, kāda tieši. Īstenībā, joprojām nemāku. Bet patīkama tā sajūta ir, jā. Tomēr tas ir dīvaini, jo nu jā..... Dīvaini vienkārši. Ņemot vērā visu, kas iepriekš ir bijis...

Sanāca tāds mazmazītiņš rezumā, tagad iešu uz treniņiem. Jauku dienu visiem, smaidiet :]]

nevajag

Kāpēc tieši tagad, kad ģimenē ir vairāk vai mazāk miers, viņam ir jābrauc? Viens zvans un viss apgriežas kājām gaisā. Es negribu atkal bļaušanas, skandālus, alkoholu un visu pārējo. Nu negribu. Un brālis ne tik. Kā arī mamma. Ārprāts. Nē, nē, nē, nē, nēeeeeee :////

01.03.2011.

Šodiena bija visai interesanta un pārpildīta diena.
Tātad, diena iesākās ar konsultāciju pie Kāles par ZPD. Tad uzreiz pēc tās gāju uz zāli, kur bija paredzēts spēlēt bizensa simulācijas spēli "Fabrikants". Smieklīgākais ir tas, ka tikai sēžot ārpusē, brutiski 15 minūtes pirms sākuma, uzzināju, kur vispār esmu iesaistījusies un kas notiks. Tātad "Fabrikants" ir spēle, kurā skolēni sadalās pa komandām. Katra komanda ir kā firma. No sākuma sadala pienākumus (es biju Mārketinga un pārdošanas daļas vadītāja), tad katras daļas vadītāji dodas uz sapulci, ko vada kāds no spēles vadītājiem. Sapulces laikā pastāsta, kas ir jādara, kā to vajadzētu darīt utt. Spēle norisinās gados. 1 gads = 60 minūtes. Pēc sapulcēm komanda atkal sapulcējas kopā un pārrunā ko un kā sāks darīt. Mūsu gadījumā mēs vispirms izdomājām komandas nosaukumu. Tad sākās pirmais gads. Pirmajā gadā mums bija jāsāk ražot ziepes un zāles. Jā, tieši tā - ziepes un zāles. Mums bija visas nepieciešamās izejvielas, lai to izdarītu, protams, bija arī pamācība. Galvenais šajā procesā bija pienākumu sadale. Pirmajā gadā NEVIENA komanda īsti nesaprata kā tas viss ir jādara. Kā jau īstā uzņēmumā, mums bija jāiet pie pārdevēja, jāizvēlas, kurš piedāvā izdevīgāko cenu (bija 2 pārdevēji), jānopērk produkcija, jāaizved tā līdz ofisam un jāsaliek tas viss kopā, lai sanāktu ziepes/zāles. Katrai komandai bija arī loģistikas daļas vadītājs, jeb, vienkāršā valodā, šoferis. Mums tas bija Dagnis, pazīstams arī kā šoferis Fedja, kurš brauc ar Kamazu. Šofera mašīna (Kamazs) bija rotaļu kravas mašīna. Par cik mašīnas nelido, tad šoferim visu laiku bija jāstumj mašīnīte pa grīdu līdz pārdevējam, līdz klientam, tad atkal līdz ofisam. Viss process bija interesants, kaut arī laikietiplīgs. Man patika. Interesantākais process bija kaulēšanās un flirtēšana ar pārdevējiem, lielākas atlaides iegūšanai vai augstākai samaksai par preci.
Ļoti patika tas, ka tagad reāli zinu, kā teoriju pielietot praksē. Respektīvi, kā ķīmijas formulas un matemātiskos aprēķinus REĀLI pielietot ikdienā (bija jāražo ziepes, zāles, reģipsis un gāzes. Mēs tikām tikai līdz ziepēm un zālēm).
Viss pasākums ilga līdz ~ 16:45. Pēc tam uzreiz, neizejot no skolas, uz treniņiem. Tur Klāss un Uģis īpaši pacentās man "uzlabot" noskaņojumu. Biju tāaaa pārgurusi, pēc tam arī kļuvu kašķīga. Pārnācu mājās, PAĒDU, tad pie pc, tad atkal kaut ko iekodu, pēc tam uztaisīju kakao un arī ēdu. Es šodien neeeenormāli daudz ēdu. Fuj, tā nevajag.
Tagad fonā iet Gāzi grīdā, drīz jātaisās gulēt. Kaut arī rīt tikai ~ 11iem jābūt skolā, celšos kā vienmēr un uztaisīšu ZPD aptauju no rīta. Pašlaik man tam spēka nav.
Tāda nu bija mana diena, jauku jums atlikušo vakaru un rītdienu, kaut kad drīz pacentīšos šeit atkal kaut ko ierakstīt :]]