Es jūtos nekā. Like, nejūtu neko. Kaut kāds trulums iekšā. Negribas domāt par visām lietām, kas notiek apkārt, tā vietā gribas ballēties, bet par to arī negribas domāt. Es nezinu, kas ar mani notiek, vai tā būtu pārslodze? Emocionāla? Fiziska? Gan, gan? Nezinu.
Man pat reāli negribas domāt par kaut kādu personīgo dzīvi. Kā ūdenszāle vienkārši pakļaujos straumei.
Atkal bļaušanas, strīdi. Priekš kam? Manam un brāļa prātam ir pilnīgi nesaprotami, kāpēc viņi tā dara, jo reāli atrisinājums ir vienkāršs, to īstenot arī ir vienkārši. Tikai viņš to negrib. Viņš negrib mūs. Lai cik tas skarbi būtu. Viņš mūs vienkārši negrib. Pat ne brāli. Viņš pat nedomā par Mārtiņu. Pat ne par viņu... Protams, vieglāk ir būt kaut kur prom, nopelnīto naudu, tā teikt, likt zeķē un sēdēt tai virsū. Forši zināt, ka viņam reāli ir tūkstoši, bet mums tiek 120 mēnesī. Ā, forši, jā.
Noklausies ŠO dziesmu! Patīk.
Jauku dienu tev, laukā spīd saulīte, ir +11 (!!) un vietām no zemes jau spraucas ārā sniegpulkstenītes. Pasmaidi :]]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru