Skan ŠĪ dziesma un es nevaldos. Man vairs nav spēka. Garīgi. Panīkums, izsīkums. Tas ir tas, kas darās manā galvā pašlaik.
Sestdien bijām Priekulē un pēc tam uz balli. Atvainojos visiem par to, kāda biju, tā vienkārši nebija mana diena. Balles vidū man un Lauriņai atnāca vaļā. Tas bija traki. Paldies Matīsam par to, ka bija blakus. Negaidīti, patīkami un jauki.
Šodien nonācu pie secinājuma, ka atkal esmu mainījusies. Protams, būtība jau nemainās, bet kaut kas tomēr iekšēji ir savādāk. Kaut kā aizdomājos par visu iepriekšējo, kas ir noticis. Šajā laikā esmu ieguvusi vērtīgas atziņas.
- Neuzticies cilvēkiem pilnībā.
- Dod mīļumu, bet neatdod sevi visu.
- Ja jūti, ka vairs neesi tas, kas biji, tad nav vērts. Galu galā, tu iepatikies tāds un ne savādāks.
- Izbaudi pilnīgi visu. Un dzīvo ar domu, ka rīt tā var arī nebūt.
- Saki visu, ko gribi pateikt. Tev tādas iespējas var vairs nebūt. Izmanto iespēju, kad tevi uzklausa.
un vislabākā atziņa, kuru, diemžēl, man pateica - nekas nekad vairs nebūs tā kā bija.
Oh damn, so true. So, so true. Sasodīti stulbi to apzināties, bet tā ir.
Ārprāts, es to tiešām vairs nevaru izturēt. Tomēr ir pagājis tik ilgs laiks, bet es joprojām turpinu gruzīties par to visu. Tas joprojām maisās man pa galvu. Viņš joprojām sēž kaut kādā mana prāta un sirds nostūrī. Visdziļākajā, bet tomēr.
Vienkārši nezinu, ko pati gribu. Nepazīstu sevi vairs.
Īstenībā man ir tik ļoti daudz ko teikt, bet laikam lai tas paliek pie manis. Labāk paspēlēšu, tas vienmēr nomierina.
Atā čabulīši. Paldies, ja šo lasat. :]]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru