sāksim ar to, ka visi anonīmie dirsēji var iet nahuj.! neviens, atkārtoju, neviens neliek jums lasīt, un ja es gribēšu apzīmēt cilvēkus ar 'X' vai 'kavalieris', 'draudziņš', 'Y', 'Z' vai kādu citu burtu/vārdu, es to darīšu, un ne jau jūs būsiet tie, kam es prasīšu atļauju. :)
5diena bija izdevusies, ja neņem vērā mazo vēmekli. daudz, daudz smiekli. akdies, ko tik es nesarunāju un neprasīju. shame on me. teltī arī bija jautri. visu laiku bija jautri (manos ierakstos 'jautri' jau ir pārāk biežs viesis, bet es vienkārši nespēju atrast citu vārdu, kas būtu pietiekami labs, lai aprakstītu ikdienas sajūtas) .
ziniet, biju sagatavojusies uzrakstīt garu, garu ierakstu par to, kā gāja piektdien, kāda ir situācija tagad, kādas ir attiecības ar mammu, par vispārējo noskaņojumu un visu pārējo, bet mazie dirsēji sabojāja visu noskaņojumu. tagad varat pasist sev uz pleca un pateikt 'labs darbiņš', jo šodien tiešām vairs nerakstīšu.
viss ir galīgā dirsā, vismaz mājās. ārpus mājas - +/- kārtībā.
+
drīz ir skola
daudz piedzīvojumi
daudz smiekli
labs laiks
jauks iedegums
ilgas peldes
mīļas sarunas
-
cilvēki, kurus uzskatīju par draugiem, tādi īstenībā nemaz nav, un tas man sagādā vislielāko vilšanos. a
Rāda ziņas ar etiķeti jautrība. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti jautrība. Rādīt visas ziņas
svētdiena, 2010. gada 8. augusts
svētdiena, 2010. gada 25. jūlijs
I got a magic in me
skan šī dziesma, kuru pavisam nejauši atradu, tomēr tā uzreiz paceļ garastāvokli!
tātad, vakar atbraucām pie Kikenes, pasvinējām viņas v/d. kad atbrauca pārējie radi, 'jaunatne', kā mēs sevi nodēvējām, sāka spēlēt volejbolu. izcepām šašliku, paēdām un izdomājām iet uz jūrmalu 'uzspēlēt volejbolu'. tā kā man jau no paša sākuma nepatika doma par volejbolu, bet es šausmīgi gribēju peldēt, tad nu no sākuma doma bija, ka es iešu peldēt, kamēr pārējie spēlēs volejbolu. beigu beigās iznāca, ka mēs visi gājām peldēt, citi pat ar visām drēbēm. no sākuma jau viss kārtībā, jau ejot redzam, ka sāk palikt aizdomīgi tumši mākoņi. nonākot pie jūras, secinam, ka, ieejot - pa kreisi, viss ir nereāli tumšs un draudīgs. sāk parādīties zibens un pērkons. bet mums vienalga, mēs no laukiem un ejam ūdenī iekšā. no sākuma zibens bija tālu jūrā, bet vēlāk sāka nākt arvien tuvāk mums. un tad sākās. sacēlās vējš, parādījās lieli, lieli viļņi. bija auksts. un tad sākās lietus un vēl lielāks vējš. pirms tam jau bijām paņēmuši volejbola bumbu un spēlējām ūdenī, bet kad sacēlās lielais vējš, bumba aizlidoja. es jau skrēju-peldēju pakaļ. tad pi
evienojās Krista. es peldēju cik vien ātri varēju, un bumba visu laiku bija burtiski 50cm man priekšā. es vienkārši nebiju spējīga to aizsniegt. kamēr es centos pieskarties bumbai, vējš bija iegrozījies tā, ka viļņi bija nevis kā parasti - uz krastu, bet gan no kreisās uz labo pusi, tieši man sānos. tas bija ārprātīgi. vienu brīdi man patiešām sametās bail, jo es māku peldēt, bet neesmu tik laba peldētāja, lai galvotu, ka nenoslīkšu. sākās krusa, visas mantas bija pilnas ar smiltīm. uzģērbām nu jau slapjās drēbes un ātri gājām prom. ņemot vērā, ka zibens laikā nevar skriet, ja nevēlamies izcepties. krusa bija tik sāpīga, ka man vēl joprojām sāp mugura. tāda sajūta, ka pastarā diena klāt. kad tikām ārā no piejūrmalas zonas, uz normālu asfaltētu ceļu, sākām lēkāt pa peļķēm un pilnā balsī bļaut wuhuūuu no sajūsmas. dievelīgi. jutos tik brīvi, tas bija neaizmirstami. ejot mājās, es sāku māt visiem, kas b
rauca mums garām. vienā brīdi garām brauca busiņš, un es, protams, pamāju arī tam, bet laikam izrādījās, ka tas bija satiksmes busiņš, un šoferis padomāja, ka mēs gribam iekāpt. visi mājām ar roku, lai brauc prom, un tad viņš beidzot saprata. :D lieki piebilst, ka viss kas mums bija mugurā, kā arī tas, kas bija līdz bija cauri slapjš. tomēr tas bija tā vērts. kad pārgājām mājās, izgriezām drēbes, pārģērbāmies un gājām ārā pie vecākiem, lai turpinātu ēšanu, nogaidītu, kad pāries lietus un fočētos. uzņēmām daudzas bildes, dažas no tām var redzēt manā albumā. protams, ir vēl neskaitāmas ķēm-bildes, kur sejas, rokas un visas pārējās ekstremitātes ir tādās pozās, ka pat Kamasutras autoram būtu ko pamācīties. :D
vakarā gājām uz jūru, sīkāk nestāstīšu, jo tas bija anormāli apkaunojoši, bet smieklīgi un bailīgi reizē.
tāda bija vakardiena
šodien, mēs kārtīgi izgulējāmies, aizgājām uz New Yorker, sapirkām Kikenei drēbes, pārnācām mājās, paēdām un gājām fočēties. atkal. :D
man arī būs jāiegādājas tādi forši legingi. baigi ērti, ziniet. :D
rīt jābrauc uz pasu nodaļu, beidzot ir jāuztaisa jauna pase. jau ~ mēnesi esmu bez pases.
tagad publicēšu pāris bildes un skatīšos filmu.
eu, garš ieraksts. yeah.
draugos ieliku tikai vienu bildi no visas dienas :D
tātad, vakar atbraucām pie Kikenes, pasvinējām viņas v/d. kad atbrauca pārējie radi, 'jaunatne', kā mēs sevi nodēvējām, sāka spēlēt volejbolu. izcepām šašliku, paēdām un izdomājām iet uz jūrmalu 'uzspēlēt volejbolu'. tā kā man jau no paša sākuma nepatika doma par volejbolu, bet es šausmīgi gribēju peldēt, tad nu no sākuma doma bija, ka es iešu peldēt, kamēr pārējie spēlēs volejbolu. beigu beigās iznāca, ka mēs visi gājām peldēt, citi pat ar visām drēbēm. no sākuma jau viss kārtībā, jau ejot redzam, ka sāk palikt aizdomīgi tumši mākoņi. nonākot pie jūras, secinam, ka, ieejot - pa kreisi, viss ir nereāli tumšs un draudīgs. sāk parādīties zibens un pērkons. bet mums vienalga, mēs no laukiem un ejam ūdenī iekšā. no sākuma zibens bija tālu jūrā, bet vēlāk sāka nākt arvien tuvāk mums. un tad sākās. sacēlās vējš, parādījās lieli, lieli viļņi. bija auksts. un tad sākās lietus un vēl lielāks vējš. pirms tam jau bijām paņēmuši volejbola bumbu un spēlējām ūdenī, bet kad sacēlās lielais vējš, bumba aizlidoja. es jau skrēju-peldēju pakaļ. tad pi
evienojās Krista. es peldēju cik vien ātri varēju, un bumba visu laiku bija burtiski 50cm man priekšā. es vienkārši nebiju spējīga to aizsniegt. kamēr es centos pieskarties bumbai, vējš bija iegrozījies tā, ka viļņi bija nevis kā parasti - uz krastu, bet gan no kreisās uz labo pusi, tieši man sānos. tas bija ārprātīgi. vienu brīdi man patiešām sametās bail, jo es māku peldēt, bet neesmu tik laba peldētāja, lai galvotu, ka nenoslīkšu. sākās krusa, visas mantas bija pilnas ar smiltīm. uzģērbām nu jau slapjās drēbes un ātri gājām prom. ņemot vērā, ka zibens laikā nevar skriet, ja nevēlamies izcepties. krusa bija tik sāpīga, ka man vēl joprojām sāp mugura. tāda sajūta, ka pastarā diena klāt. kad tikām ārā no piejūrmalas zonas, uz normālu asfaltētu ceļu, sākām lēkāt pa peļķēm un pilnā balsī bļaut wuhuūuu no sajūsmas. dievelīgi. jutos tik brīvi, tas bija neaizmirstami. ejot mājās, es sāku māt visiem, kas b
rauca mums garām. vienā brīdi garām brauca busiņš, un es, protams, pamāju arī tam, bet laikam izrādījās, ka tas bija satiksmes busiņš, un šoferis padomāja, ka mēs gribam iekāpt. visi mājām ar roku, lai brauc prom, un tad viņš beidzot saprata. :D lieki piebilst, ka viss kas mums bija mugurā, kā arī tas, kas bija līdz bija cauri slapjš. tomēr tas bija tā vērts. kad pārgājām mājās, izgriezām drēbes, pārģērbāmies un gājām ārā pie vecākiem, lai turpinātu ēšanu, nogaidītu, kad pāries lietus un fočētos. uzņēmām daudzas bildes, dažas no tām var redzēt manā albumā. protams, ir vēl neskaitāmas ķēm-bildes, kur sejas, rokas un visas pārējās ekstremitātes ir tādās pozās, ka pat Kamasutras autoram būtu ko pamācīties. :Dvakarā gājām uz jūru, sīkāk nestāstīšu, jo tas bija anormāli apkaunojoši, bet smieklīgi un bailīgi reizē.
tāda bija vakardiena
šodien, mēs kārtīgi izgulējāmies, aizgājām uz New Yorker, sapirkām Kikenei drēbes, pārnācām mājās, paēdām un gājām fočēties. atkal. :D
man arī būs jāiegādājas tādi forši legingi. baigi ērti, ziniet. :D
rīt jābrauc uz pasu nodaļu, beidzot ir jāuztaisa jauna pase. jau ~ mēnesi esmu bez pases.
tagad publicēšu pāris bildes un skatīšos filmu.
eu, garš ieraksts. yeah.
draugos ieliku tikai vienu bildi no visas dienas :D
Abonēt:
Ziņas (Atom)