domu domas

Ar šo ierakstu es aptuveni centīšos jums paskaidrot, kādas emocijas un domas manī risinājās visas iepriekšējās nedēļas un šo dienu laikā. Tātad, lielākais vasaras piedzīvojums, proti, Fusion nometne nu ir pagājis, bet šī nometne pavisam noteikti atstās diezgan paliekošas pēdas visā manā turpmākajā dzīvē.

Notikumi

Nometnes lielākā daļa pagāja dziedot. Nu labi, gandrīz visa diena pagāja dziedot, kā rezultātā pēc koncerta man balss vienkārši nebija. Joprojām nevaru padziedāt tā, kā varbūt gribētos, jo balssaites ir pārpūlētas. Viena no mīļākajām dienas daļām bija vakara meetingi, jo tajos mēs parasti apskatījām tās dienas fotogrāfijas, nodziedājām kādu dziesmu, un kāds no vadītājiem pastāstīja kādu tiešām satriecošu stāstu no savas dzīves. Tieši šie stāsti bieži lika man aizdomāties ne pa jokam, pat tā, ka no domu pārpilnības nevarēju iemigt (bet ja tu nebiji gulējis, tu nebiji lietojams). Vēl man ļoti patika spēļu laiki, kad visi nometnieki spēlēja kādu tiešām interesantu spēli, kura parasti tāaaa uzsita to kopības sajūtu. Dienas grafiks bija šāds - 9os brokastis, rīta meeting, workshop, choir, pusdienas, free time (vai arī banda mēģinājumi, kā kuro reizi), choir, vakariņas, vakara meeting, mazās grupiņas, un 11os jābūt gultā (šo daļu reti kurš pildīja). Man ļoti patika kora mēģinājumi. Arī man tika uzticēta viena dziesma, kuru man bija jādiriģē. Stāvot priekšā ~ 60 cilvēkiem, cenšoties viņiem iemācīt dziesmu (starp citu Lady Gaga - Just Dance :D) un saprotot, ka skan tiešām lieliski, tevi pārņem tāds lepnums par sevi!

Bet, manuprāt, pati, pati mīļākā dienas daļa man bija mazo grupiņu sanāksmes. Meitenes, ar kurām es biju kopā mazajā grupiņā, ir vieni no foršākajiem cilvēkiem, kādus ir nācies sastapt. Mēs runājām gan par, gan ne pa tēmu, un es zinu, ka viss, ko viņām stāstīju paliks pie viņām, tāpat kā tas, ko viņas stāstīja man paliks tikai pie manis, un neviens cits to nekad neuzzinās. Pēdējais vakars (labirints) vispār pārspēja visus iepriekšējos, jo mēs vienkārši kopistiski raudājām. Roku uz sirds liekot varu teikt, ka tā man nekad nebija bijis. 6 meitenes sēž un raud. EMO :D Notikumi bija daudz, visas iešanas uz veikaliem, spēļu spēlēšanas, runāšanas utt. nemaz nav iespējams tā uzskaitīt un atstāstīt. Tas bija jāizdzīvo, lai saprastu.

Sajūtas

Šī nometne ir ļoti mainījusi manus uzskatus un domāšanu ne tikai par kristiešiem un kristietību kā tādu, bet arī par sevi un to, kā es dzīvoju. Ir tik neeenormāli forša sajūta, kad tev vienkārši pienāk klāt un pajautā, vai viss ir kārtībā, kā tev iet vai arī vienkārši pasaka, ka esi malacis. Nometnē es jutu to, ka par mani rūpējas. Tiešā šī vārda nozīmē. Rūpējas, lai man būtu labi, lai es nebūtu viena, lai man būtu, ko darīt un lai es justos mīlēta un vajadzīga. To piepildījumu, ko sniedz kopīgie kora mēģinājumi un sarunas, nemaz nevar aprakstīt. Es jutos tiešām piepildīta ar labām sajūtām un labām domām. Nebija neviena sliktas domas, piemēram, kā tas un tas uzvedas, kas viņam/viņai mugurā utt. Bija tikai labais. Un kad tu nedēļu padzīvo kopā ar labiem, atvērtiem un visādā citādā ziņā superīgiem cilvēkiem, tu pats tāds kļūsti. Gribās viņiem līdzināties. Tad tas bija neapzināti, tagad jau apzināti. Ja godīgi, nevienu reizi nebija tā, ka izmisīgi vēlējos būt mājās, jo Fusion man bija kā mājas, kā ģimene. Atkalredzēšanās prieks, ieraugot pagājušajā gadā iepazītus cilvēus, apskāviena ciešums un mīļums.. Prieks, par jauniem draugiem. Prieks, ka citi redz to labo, kas katrā ir, nevis slikto, ko parasti citi tev saka. Un skumjas par to, ka ir jāšķiras. Lielu daļu no cilvēkiem man būs iespējams satikt tikai nākamgad, nākamajā Fusion nometnē, lielu daļu man ir iespējams satikt, varbūt nedaudz papūloties, bet ir iespējams, un par to es esmu ļoti pateicīga. Nometne mani ir mainījusi uz labo pusi. Dažādas baumas, citu aprunāšana utt. man vairs nesniedz tādu baudījumu un gandarījumu kā agrāk, kad es varēju pateikt - es nu gan tā nekad nedarīšu, kā tā vispār var un bla, bla, bla. Tagad es saprotu, ka no tā nav nekāda jēga. Protams, ir interesanti paklausīties, ko tev pastāsta, bet man vairs nav vajadzība ko tādu pašai stāstīt, lielīties vai ko citu. Vienkārši ir tāda forša sajūta, kad liekas, ka viss ir labs un jauks. hah. Un to saku es :D

Šie teikumi nekādā saprotamā veidā nespēj atspoguļot to, kā es jutos nometnes laikā un kā jūtos tagad, but I did my best.

Nobeigumā viens citāts, kas man ir visdziļāk iespiedies atmiņā no labirinta, un viens, ko izlasīju, un kas lika padomāt. Jauku dienu visiem, smaidam :)

"Tu nevari izmainīt pagātni, bet tu vienmēr vari sākt no jauna."

&

"It doesn’t matter what mistakes you’ve made. It doesn’t matter how you’ve been hurt. It doesn’t matter whether you believe in God, hate Him, or love Him. He loves you."

#atskaite

Šodien ir tā diena, kad es braucu uz Fusion nometni for the very first time, and I'm sooo excited! Garastāvoklis ir ļoti labs, kas pēdējā laikā gadās bieži, un man tas patīk. Nāk smiekli par to, kas rakstīja, ka tādām lētām meitenēm kā es, nav ko darīt tādās nometnēs. Hahahaaa, cik stulbi, nu :D man tā patīk šie cilvēki, kuriem nav nekā labāka, ko darī, kā domāt par mani un to, vai es esmu lēta vai dārga. Wahahaha. Bet nu ja jau patīk, tad lūdzu :D

Un pati iepriecinošākā ziņa, kas pārspēj pat šo ir tā, ka brauks atpakaļ AUGUSTA SĀKUMĀ, which is great! Nu vienkārši ideāli!

Tieši skan Champagne Showers, es tresīju līdz, un viss ir foršiiii. Tiksimies pēc nedēļas, apsolu kaut ko iepostot, jo katras dienas beigās rakstīšu savā blociņā par dienas notikumiem :)

Smaidam

Shake that bottle and make it *POP*

tikai gribēju pateikt,

ka man ir LABĀKIE DRAUGI PASAULĒ!

decision

Sveiki visiem. Atkal ir pagājis kāds laiks kopš iepriekšējā ieraksta, un atkal ir noticis tik daudz kas. Uhh..

Īstenībā pat nezinu, ko lai raksta.. Pa šo laiku man ir bijusi tāda emociju gamma, kāda vēl nekad agrāk. Esmu jutusi neizmērojamu prieku un laimi, bet takā pašā laikā briesmīgas skumjas un reizē arī niknumu. Esmu pievīlusi sevi, un veiksmīgi pagādāju, ka kādu laiku iekšā sīka balstiņa ar mani runās un pārmetīs. To es sev ilgi nevarēšu piedod. Nekad un nemūžam nebūtu domājusi, ka tā varētu izdarīt, bet, redz kā, visam pienāk pirmā reize. Šo pirmo reizi es labprātāk būtu izlaidusi. Tomēr par spīti visam, es esmu pieņēmusi, manuprāt, pareizo lēmumu. Proti, joprojām turos pie tā, ko apsolīju un nekas ārpus rāmjiem nenotiks. Galu galā, savs vārds ir jātur. To es arī darīšu. Ļoti gaidu augustu, kad viss beidzot būs skaidrs līdz pašam pēdējam sīkumam. Pilnīga un galīga skaidrība man ir vajadzīga visvairāk.

Pieņemu, ka augstāk rakstīto saprotu tikai es un, maksimums, vēl 2 cilvēki. Pie tā arī paliksim.

Ja par ikdienišķo, tad šī vasara skrien neticamā ātrumā. Liekas, tikko vēl bija Jāņi, bet ir jau jūlija vidus. Kur tas laiks paliek?! Dienas paiet nemanot, man apkārt ir man paši tuvākie un mīļākie, kuri gādā un rūpējas par mani. Starp citu, šo sajūtu es nebiju jutusi jau sen - rūpes. Tagad vairāk kā jebkad agrāk zinu, ka man VIENMĒR būs cilvēks, pie kura es varu griezties lai arī kādos sūdos es atkal būtu iekūlusies, zinu, ka viņa mani uzklausīs, nenosodīs, bet savu viedokli pilnīgi atklāti paudīs. Un to es viņā vērtēju visaugstāk - godīgumu.

Savu basketbola skillu esmu uzkačājusi nenormāli, tagad varu apspēlēt pat izlases spēlētāju, muhahahaa. Darbs ir, naudiņu pelnu, nekas daudz, nekādi zelta kalni tie nav, bet pietiek.

Izbaudiet atlikušo vasaras daļu, mīļie :)

Un īpašas bučas manam mazajam heiterītim ;* Tu padari manu dienu labāku, haha

#I'msoawesome

ES JŪTOS TIK LABI, VISS IR LABI, DZĪVE IR SUPER, UN ES ESMU LAIMĪGA. oooo, jāaa, mazie :D

nekas tāaads nav noticis, bet mana dzīve pēkšņi ir kļuvusi tik vienkārša, tik lieliska, un viss tik ļoti labi un dabīgi rit savu gaitu, ka es nevaru beigt priecāties. Jāņi tiks pavadīti vienkārši LIELISKĀ kompānijā, 3 dienas ar daudz alu un ēdienu. Ar mammu attiecības ir vienkārši superīgas, viss ir ideāli! Man ir tik milzonīgs prieks pašai par sevi, ka man ļoti gribējās ar to padalīties arī ar jums.

Tas arī bija viss mans grandiozais un notikumu pārbagātais ieraksts. Jautrus Līgo un Jāņus visiem, nosvinieties kārtīgi. Bučuki no manis ;**

right there

Man laikam ir uznākusi tāda maza depresija. Šodien vispār kaut kas nav kārtībā ar maniem asaru dziedzeriem, visu laiku ne no šā, ne no tā birst asaras. Oh, well, whatever. Atkal ir pienācis kaut kāds pagrieziena punkts, kad daudz kas top VĒL skaidrāks nekā tas jau ir. Nejautājiet, kā es to zinu, tā vienkārši ir un viss.

Man tik ļoti gribās sapratni. Vienkāršu, cilvēcīgu sapratni. Gribu, lai ir kāds, kurš mani uzklausa un pasaka - viss būs kārtībā, esmu ar tevi. Un tieši tad, kad es domāju, ka man beidzot ir uzradušies vairāki cilvēki, kuriem es tiešām varu uzticēties un kuriem es rūpu, izrādās, ka tā nemaz nav. Smags aprāviens. Skolas laikā - jā, tagad - nē. Sajutos kā kaut kādi apavi, piemēram, zābaki. Rudenī, ziemā un pavasarī mums zābakus vajag, bet vasarā gan nē, vai ne? Stulbs salīdzinājums, bet aptuveni tāda sajūta man pašlaik ir iekšā. Un tas nav par kādu konkrētu cilvēku, tas ir par vairākiem.

Lai kā es cīnītos, man nesanāk. Nesanāks arī, laikam. Kaut arī tik ļoti, ļoti gribās.

Tik ļoti..

Ļoti neveiksmīgs ieraksts, pareizāk - vienkārša gaušanās par manu nožēlojamo dzīvīti. Gribējās, ko padarīs.

actually you have no idea what I'm going through

Skola pabeigta, nākamajā klasē veiksmīgi esmu pārcelta, vasara ir sākusies, bet par spīti šīm labajām lietām vienmēr ir kaut kas, kas traucē dzīvot. Šoreiz kārtējais trīsstūris. BET - es cīnīšos. Līdz galam.