dažreiz es nevar vien beigt brīnīties, cik dumja esmu. ES visu sabojāju, ES atraidīju, ES noraidīju, ES neatbildēju. bet tanī pašā laikā ES esmu tā, kura turpina muļķīgi sapņot. piemēram, tikko es pieķēru (un šoreiz tiešām pieķēru, šīs domas nāca neapdomāti) sevi domājot, ka, par cik ir sākusies melleņu sezona, mēs varēt aizbraukt pēc tām, un pēc tam tās ēst kopā ar pienu un cukuru, sēdēt un runāties. es pat izdomāju kur un par ko. parasti man šādas domas uzmācas tikai vakarā. zinu, ka vēlāk šausmināšos par šādām muļķīgām iedomām (ko es tagad arī daru).
vasarai sākoties, es domāju - jā, šī būs mana vasara, viss būs citādi. būs daudz sarunas, daudz smieklu, daudzas tikšanās. būs prieks. un ko tur liegties - jūnijs tāds tiešām bija. bet tad viss mainījās, un tagad ir tik stulbi, ka es pat vairs nejūtos iederīga. tiek apspriestas tēmas, par kurām es neko nezinu, notikumi, kuros es neesmu piedalījusies un tiek smiets par jokiem, kurus es nesaprotu, jo gluži vienkārši neviens mani tur negribēja redzēt. tas vien jau parāda 'manu vietu'. tāpat kā tas, ka es pat neko nevaru uzrakstīt, kad tas jau tiek izsmiets un pārvērsts par joku, pat neaizdomājoties, ka mani tajā brīdī nomāc kaut kas daudz svarīgāks par muļķīgu, tiešām muļķīgu saraksti. es nezinu, varbūt esmu izaugusi, bet tas, kas man agrāk likās smieklīgi, tagad liekas muļķīgi. man tur vairs nav vietas.
un vienīgais, ko es šobrīd varu darīt ir aizmirsties labā grāmatā un cerēt, ka [..] visi paliks kur tiem jāpaliek [..]. kaut nu šis tiešām būtu tas pagrieziena punkts, kas man ir nepieciešams, lai beidzot arī man viss nokārtotos.
rakstīts vakar ap 12 naktī.
es zinu, ka jums noteikti jau ir apnicis, ka bez maz vai katrā ierakstā žēlojos par to, cik slikti man ir un cik neiederīga jūtos, bet tā patiešām ir.
galu galā, es taču nemāku jokot un esmu dīvaina.
nu ja, ko tu tādai dīvainei padarīsi.
pirmo reizi skaidri zinu, ko gribu attiecībā uz skolu un tām lietām. kaut nu tas piepildītos.
vismaz pluss ir tāds, ka Aigars arī drīz atkal būs mājās, iespējams, uz 'visiem laikiem'. plāni jau ir grandiozi un es būšu nereāli priecīga, ja kaut viens no tiem piepildīsies. tas būtu tik forši.
mašīnai arī ir potenciālais pircējs.
ar mammu beidzot ir +/- labas (nevis normālas kā parasti) attiecības, kas mani priecē.
šorīt bija tik nereāli foršs negaiss. nu vienkārši ahhhh. pamodos pirms sešiem, visa istaba bija oranža. tiešām oranža. pēc tam uz pāris minūtēm iesnaudos, un kad atvēru acis, istaba bija drūmi pelēcīga. un tad tik sākās. zibens, pērkons, lietus. kā es mīlu šādu laiku. vāh.
nu jā. laikam jābeidz. hih.
jauku dienu.
xx
vasarai sākoties, es domāju - jā, šī būs mana vasara, viss būs citādi. būs daudz sarunas, daudz smieklu, daudzas tikšanās. būs prieks. un ko tur liegties - jūnijs tāds tiešām bija. bet tad viss mainījās, un tagad ir tik stulbi, ka es pat vairs nejūtos iederīga. tiek apspriestas tēmas, par kurām es neko nezinu, notikumi, kuros es neesmu piedalījusies un tiek smiets par jokiem, kurus es nesaprotu, jo gluži vienkārši neviens mani tur negribēja redzēt. tas vien jau parāda 'manu vietu'. tāpat kā tas, ka es pat neko nevaru uzrakstīt, kad tas jau tiek izsmiets un pārvērsts par joku, pat neaizdomājoties, ka mani tajā brīdī nomāc kaut kas daudz svarīgāks par muļķīgu, tiešām muļķīgu saraksti. es nezinu, varbūt esmu izaugusi, bet tas, kas man agrāk likās smieklīgi, tagad liekas muļķīgi. man tur vairs nav vietas.
un vienīgais, ko es šobrīd varu darīt ir aizmirsties labā grāmatā un cerēt, ka [..] visi paliks kur tiem jāpaliek [..]. kaut nu šis tiešām būtu tas pagrieziena punkts, kas man ir nepieciešams, lai beidzot arī man viss nokārtotos.
rakstīts vakar ap 12 naktī.
es zinu, ka jums noteikti jau ir apnicis, ka bez maz vai katrā ierakstā žēlojos par to, cik slikti man ir un cik neiederīga jūtos, bet tā patiešām ir.
galu galā, es taču nemāku jokot un esmu dīvaina.
nu ja, ko tu tādai dīvainei padarīsi.
pirmo reizi skaidri zinu, ko gribu attiecībā uz skolu un tām lietām. kaut nu tas piepildītos.
vismaz pluss ir tāds, ka Aigars arī drīz atkal būs mājās, iespējams, uz 'visiem laikiem'. plāni jau ir grandiozi un es būšu nereāli priecīga, ja kaut viens no tiem piepildīsies. tas būtu tik forši.
mašīnai arī ir potenciālais pircējs.
ar mammu beidzot ir +/- labas (nevis normālas kā parasti) attiecības, kas mani priecē.
šorīt bija tik nereāli foršs negaiss. nu vienkārši ahhhh. pamodos pirms sešiem, visa istaba bija oranža. tiešām oranža. pēc tam uz pāris minūtēm iesnaudos, un kad atvēru acis, istaba bija drūmi pelēcīga. un tad tik sākās. zibens, pērkons, lietus. kā es mīlu šādu laiku. vāh.
nu jā. laikam jābeidz. hih.
jauku dienu.
xx
