Ak, aiziet, meitenes. Jā, līdz tam brīdim, Laur, es vēl nebiju izlasījusi tavu blogu. Liels prieciņš par Zandu. Tik dzīvespriecīgus ierakstus es vēl nebiju lasījusi. Un camoon, Laur, Amand. Tā taču nevar. Jā, es nezinu, kas ir noticis, varbūt man nevajag zināt, bet tas noteikti nav tā vērts. Padomājiet - cik daudz jūs zaudēsiet - draudzību. To nevar pieļaut. Draudzība ir jākopj. Un nevar tā vienkārši - piedod, ja nodarīju tev sāpes, tu vienmēr būsi manā sirdī, nekad tevi neaizmirsīšu or smth. TĀ VIENKĀRŠI NEVAR. Jūs abas esat tik nereāli foršas. Pēdējā laikā, ar visām olimpiādēm, man ir sanācis iepazīt Lauru kaut cik tuvāk, un izprast labāk. Un Amandu braucot uz Rīgu es arī iepazinu no pavisam cita skatu punkta. Nevajag norobežoties vienai no otras. Nevajag katrai izveidot savu bariņu, kurā otrs nebūs gaidīts. Nekādā gadījumā nedariet to.!
Un vispār šis viss līdzinās īstenai meksikāņu melodrāmai.
Labākais, ko var ieteikt - apsēdieties un izrunājieties. Izejiet laukā, parunājiet. Tas palīdz vienmēr un pret visu. Saņemieties, un būs labi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru