jau atkal ir pilnīgais garīgais izsīkums. nekāda prieka. nekā. vispār. tukšums. vakardiena vilkās nereāli ilgi, nevarēju aizmigt, pārdzīvoju par šo un to. neforši atbildēju uz zvanu un vēl par to dusmojos. doh, kā man ir pieriebies šis pesimisms manī. šī nevajadzības sajūta. tā sejas izteiksme pauda visu - nicinājumu, pretīgumu, nevēlamību, vienaldzību. visu. un ir tik stulbi skatīties tādā sejā un saprast, ka šis viss augstāk minētais ir vārdos neizteikts, bet adresēts tev.
---------
šodien kārtīgi pastrādājām, I mean, es, Anna un KG. uzrakstījām runu, pateicības vārdus, izdomājām visādas foršas lietas n stuff attiecībā uz pēdējo zvanu. rīt jāiet pakaļ taisnotājam, beidzot klāt būs ilgi gaidītais vakars, kad varēšu veltīt mazliet laika sev.
rakstot tos pateicības vārdus skolotājiem, sapratu, cik šie 3 gadi ir man svarīgi. ehh, atkal visādas domas par skolas beigšanu, šķiršanos utt. nāk prātā, bet neko no tā visa nerakstīšu, jo par to tik daudzas reizes esmu rakstījusi.
šodien bija jāskrien 1600 m, kas bija VIENKĀRŠI DRAUSMĪGI. elpa trūka, likās, ka tūlīt noģībšu, kājas neklausīja, viss ķermenis kļuvis truls no skriešanas. nevaru ciest skriešanu. neko debīlāku izglītības ministrija nevar izdomāt. lol.
tikām 3x, un tas ir nežēlīgi labi. tagad jau oficiāli, kas ir labi 4x
ehh, atkal ieraksts beztolkā rakstīts, nekā sakarīga vai noteikta, bet kaut kādā savādā veidā, tas man palīdz. šī rakstīšana.