šis viss tapa vakardien, kad ņēmu un sabruku.
----------------------------
Viņa sēž gultā un domā. Raud. Pārdzīvo. Nesaprot. Krīt izmisumā. Grib bēgt, bet nevar. Ir piesaistīta atmiņām, ir piesaistīta sapņiem, kas nekad nepiepildīsies. Viņa nesaprot, no kurienes rodas asaras, bet vienu gan viņa zin - tās nepalīdz. Nekas netiek aizskalots, viss ir turpat, kur tas ir bijis vienmēr - sirdī. Sāpes nepazūd, tās tikai pieņemas spēkā. Tās nevar apslāpēt, tām var tikai ļauties. Viņai nav nekā. ne-kā. Viņa pat nesaprot, kas viņa ir, kas ir tas, kas notur viņu pie dzīvības. Viņa nesaprot neko. Kur tas viss rodas? Kāpēc ir jācieš tieši viņai? Kāpēc viņa ir tik vientuļa? Kāpēc visi samīda kājām tos dažus prieka mirkļus, ko viņa dažreiz piedzīvo? Tik daudz jautājumu, bet nevienas atbildes, jau atkal nekā.
Bet viņa cer. Viņa turpina cerēt, kaut gan lieliski saprot, ka tam nav nekādas jēgas. Viņa uzdrošinās cerēt uz laimīgu, mīlestības, prieka un sapratnes pilnu dzīvi..
Vai jūs maz apjēdzat, ka arī viņa ir tikai cilvēks? Ka arī viņai ir jūtas? Ka arī viņai ir nepieciešams kāds, kas vienmēr būs blakus.
Tikai cilvēks, nekas vairāk...
Un viņa atkal sēž
----------------------------
nu jums ir dota iespēja ielūkoties mazā daļā no tām sajūtām un domām, kas mani pārņem, kad kaut kas tāds notiek. un ņemiet vērā - tā ir tikai daļiņa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru