actually, es pat nezinu ko tagad darīt. viens ir skaidrs - pēc iespējas ātrāk uz Liepāju, pie omes, dušiņā. vēl, nežēlīgi gribu viņu satikt, iespējams jau rīt. kaut nu tas būtu uz labu.
prātā ienāca, ka varētu mātei pateikt aptuveni ko šādu: "tagad apklusti un klausies. jā, es atvainojos par visām stulbajām lietām, ko pēdējo dienu laikā esmu sadarījusi. BET tev ir jāsaprot arī mani. tu nevari pateikt tādas lietas un pēc tam likt MAN mainīt attieksmi. tu nevari cerēt, ka es visu ignorēšu, ka viss būs kārtībā, ka pakļaušos kā sunītis. tā nebūs. un pietiek man bāzt acīs pēdējo zvanu un pasākumu pie Sintijas. tas bija sen un tā vairs nav taisnība. + tas jau kļūst apnicīgi. tā kā samierinies ar visu, ko esmu sastrādājusi, pārkāp tam pāri un beidzot sāc man uzticēties, un kļūsti normāla."
yeah, mana vaina tajā visā arī ir, es to lieliski saprotu. bet vai mātei ir tiesības pateikt, ka esmu 'lielākā cūka, kāda vien varu būt' un ka nevienam mani nevajag? ka es meloju vienā melošanā. neko nedaru. nekam neesmu derīga, vienmēr visu salaužu, saplēšu utt. kamōn. un viņas 'kad es biju tavā vecumā' jau ir tik novazāts, ka izdzirdot šo frāzi prātā ir 'atkal sākas'. womg, laiks varētu iet ātrāk, lai beidzot klāt ir skola un tiek atšķirta nākamā lapa.
un visam pa vidu apziņa (yeah, ATKAL), ka nevienam neesmu vajadzīga. okei, ar dažiem izņēmumiem.
arī sīkais jau pieriebies. kaut kāda morālā krīze iestājusies. atkal esmu sākusi dzert nervu zāles. viss galīgā tintē. ĀAAAAAAAAAAAAAA!!!!!!
:@:@:@:@:@:@













formspring.me/IevaT