no sākuma

tikko sapratu, ka visai tai čakarēšanai 2 gadu garumā nebija absolūti nekādas jēgas. būtu attaisījusi acis plašāk, būtu ieraudzījusi to, ko redzu tagad. biju acīmredami ieciklējusies uz vienu cilvēku, ar kuru nekas galu galā arī nesanāca. hah, nekad arī nesanāks, īstenībā. :))

mana šodienas misija ir tēlot māsiņu, jo brālis slims. nabagam 38 pāri. vakar bija 39 un kkas. ;oo šodien speciāli dabūju agri celties un braukt mājās, jo viņam slikti. :S

manam superātrajam datoram bija jāpakaras tieši tad, kad es izdomāju rakstīt blogā, ne? arghhh.
tikko paspēlēju klavieres, wāah, tik laba sajūta. pirksti tādi viegli liekas un mūzika pati no sevis nāk ārā. pat spēlējot pa oktāvām nesajaucu nevienu noti. tas man ir sasniegums, jo parasti sanāk nospiest ne to taustiņu.

vakar jaukais cilvēks iedeva man daudz vielas pārdomām. daudz. gulēju, grauzu siemītes, skatījos sienā un domāju (kamēr Kristīne pie datora tīrīja akvārijus :D:D:D:D:D LOL :D).

pēdējā laikā sanāk atjaunot kontaktus ar daudziem foršiem cilvēkiem. vakar sarakstījos ar Lauriņu, šodien ar Agiju. tāds waaahh, + viņa ne no šā, ne no tā pārveidoja manu bildi, un man bija tāds - aaw.
rīt uz skolu sapazīties (? laikam) ar jauno klasi un tā. jauki. (clap)
ajj, vsp aptrūkās ko rakstīt :D
take care

same here xx