trešdiena, 2010. gada 10. marts

;/

trampampam, šodien labs garastāvoklis. Cik nu labs tas var būt, bet tomēr.
Šodien vairākas reizes pieķēru sevi domājam, cik labi es šodien izskatos. Vai nav egoistiski? ;O Tiešām, ejam no kafejnīcas uz stundu, un ieskatoties spogulī secinu, ka šāds matu sakārtojums man piestāv, vai arī, ka jaka šodien kaut kā īpaši jauki izskatās.. Dīvaini.
Tad vēl Dincis izveidoja savu blogu, un es atkal nonācu pie secinājuma, ka viņa labi raksta. Foršs stiliņš.
Āāaw.. Ehh, jā, tā tiešām ir. Vairs nav tādu sarunu kā agrāk. Apzinos, ka tā iespējams ir mana vaina, jo pati jūtu, ka vairs neesmu tā Ieva, kas biju 8. klasē, vai kas biju vasarā. Tagad es domāju kaut cik nopietnāk. Ārēji esmu kļuvusi neciešama, un man tas nepatīk. Man nepatīk, ka esmu kļuvusi sarkastiska. Man nepatīk mana attieksme. Man nepatīk tik daudz kas. Ikdienā es pie tā bieži piedomāju, bet tā - pa daļām. Tagad es to visu apdomāju tā konkrētāk un noteiktāk. Apsveru un apdomāju kāpēc tā ir. Esmu sev nozvērējusies, ka centīšos nelamāties tik ļoti. Ja nē, tas paliek brutāli. Negribu, lai domājat, ka žēlojos, bet tā ir. Un pats stulbākais tajā visā ATKAL ir tas, ka to apzinos un saprotu. Lasot Diānas pirmo ierakstu nodomāju, ka to raksta kāda svešiniece, jo nebiju apskatījusies bildi. Patika teikums, ka grib kaut ko teikt, bet nezina ko. Man ir tieši tāpat. It kā ir dažādas sajūtas un noskaņas, bet nevar tās ietērpt vārdos. Apskaužu Lauru, jo viņai tas sanāk tik sasodīti labi.
Jūtu, ka šis būs vairāk tāds pārdomu ieraksts, par to, kā esmu mainījusies. Maza sevis kritizēšana un tā, bet kritika taču ir veselīga.
Vēl es turpmāk piedomāšu pie tā, ko ēdu, jo jūtu, ka sāku aiziet ēdiena galējībās. Nāk izlaidums, un nevar zālē iepeldēt kā tāda tauku pika.!
Atceros pagājušā gada pārgājienu. Gribas teikt "Cik toreiz viss bija vienkārši", bet tā nebūt nav. Arī tad man bija savas problēmas un rūpes, par kurām domāt, bet pārgājienā tās visas pagaisa. Ir tik forši būt starp savējiem un apzināties, ka tu esi tieši tur kur tev jābūt. Arī tagad, esot kopā ar savējiem, jūtos piepildīta. Šie pasākumi ir tik reti, bet tos vienmēr pavada dzīvesprieks, joki, sirsnīgas sarunas un viss cits, kas pie tā piederas. Tas kamīns.. tik foršas atmiņas, šķiet, ka nekad neaizmirsīšu. Nekad neaizmirsīšu, kā ar Annu vakarā, nežēlīgā aukstumā, vējā gājām uz jūru ar guļammaisiem, fotografējāmies, smējāmies, un pēc tam teicām, ka dzīvojam kuģī. Nekad neaizmirsīšu sarunas ar manu labo Dinci. Cik žēl, ka vairs nav tā kā agrāk, un jūtu, ka, iespējams, tā vairs nekad nebūs..
Galu galā atmiņas ir viss, kas mums pieder..

4 komentāri:

lalaaa teica...

hahaha, bļe tas bija kaut kas :D:D:D:D āāā, tās atmiņas (mm)
labs ieraksts! ;***

Ieva teica...

(hug)

Laura Jozefa teica...

Nemaz jau tik labi nesanāk, ja Tu vispār biji domājusi mani.
Un ieraksts pa pirmo, superīgā! :* :))

Ieva teica...

Sanāk, sanāk. Paldies ;*