mm

Aptuveni stundu atpakaļ pārbraucu no Sintijas. Bija tik labi. Kā vienmēr. Šīs emocijas.. ahh, neviens, izņemot mūs, to nespēj saprast. Tik daudz tas man nozīmē.
Klausos tādu mierīgu mūziku, domāju. Domas tiešām tagad raisās. Par visu vakar/šorīt runājām. Par visu. Un bija tik jauki. Atkal. Šis laikam būs ieraksts, kurā es nepārtraukti priecāšos, bet tik un tā. Nansija mani apstrādāja. Šokolāde no manis.
Kad ar Annu izgājām uz balkona, runājāmies, tad man bija tāda pilnības, pabeigtības sajūta. Man bija viss, ko man vajag - viņas. Un man par to prieks. :) Jā, ar Aņu vakar tik jauki parunājāmies uz tā balkona. Tā atklāti un mīļi. Protams, neiztika jau arī bez kādas skumjākas nots, bet tas viss piederas pie lietas. Iepazināmies ar Sabīni, foršs cilvēciņš. Runājām un pārspriedām tik daudz ko, bet nevar tā visu pastāstīt. Galvenais ir nevis iepakojums, bet gan saturs. Šinī gadījumā, iepakojums ir sarunas, bet saturs - sajūtas. Un sajūtas bija perfektas. Un tas ir pats svarīgākais. Vienmēr un visur.
Hope.
Believe.
Make it real.