pirmdiena, 2010. gada 15. marts

Esmu brīvs kā putns, mani nepiesiet.

Ir brīži, kad apstāties gribas man...
Jāhh.
Šodien biju pie Aivares. Wuhuu, nosūtīja pie neirologa. Ir tāds neliels, savāds atvieglojums, jo tagad vismaz nebūs dziļā neziņa par to, kāda čišumišu slimība man varētu būt.
Nākamnedēļ būs pasākumiņš atkal. Mmm. Nākot mājās, es pie sevis tā domāju, un sapratu, ka jūs, meitenes, dariet manu dzīvi gaišāku un krāsaināku. Bez jums, ikdienišķā klases dzīve man būtu neizturama. Es jūs mīlu, lai cik melodramatiski tas skanētu, mīlu un viss. Jūs esat un būsiet man pašas labākās un mīļākās.

1 komentārs:

Anonīms teica...

aww, tik jauks raksts! :)
un jā, arī es esmu par to domājusi, pavadot arvien vairāk laika ar JUMS VISĀM kopā, ir pieredzēti tik nenormāli jautri un bēdīgi mirkļi....
Paldies arī tev!! ;***