Sestdienas rīts, aiz loga saulīte, bet mani tas nez kāpēc neiespaido. Atkal ir tāds mini tukšums tur iekšā. Nogulēju līdz 9:30, bet tā vai tā gribas gulēt. Vakar atnāca Kaspars, atdevu ģitāru, priecājās.! Vēl tur kaut kas tai ģitārai jāpadara, bet tās vairs nav manas problēmas. Žēl, vienīgi, ka nekad tā arī neiemācījos viņu spēlēt..
Izlasot Lauras blogu palika nedaudz vieglāk, jo sapratu, ka neesmu vienīgā, kurai mamma dažreiz ir īstākā ragana. Par to plati - pilnīga patiesība. Tas tiešām kaitina. Par sekmēm arī tas pats. Okei, man nav tik augsta vidējā, bet 9 gadus nemainīgi esmu labākā klasē, bet viņai nekad nav gana. Tik stulbi, ka viņa mani nesaprot, pat negrib uzklausīt. Doh.